Eduards Veidenbaums
Pa ielām dubļainām līst lietus, vēji šņāc
Un istabā tik tumšs un auksts un galds nav klāts,
Un, vientulīgi sēžot, sāk domas tālu skriet,
Sen aizmiguši tēli gar acīm garām iet.
Tie dzimteni man tēlo, tie rāda pagātni,
Un gaišas rožu ainas gāž skumjās dvēseli;
Jo kapā sen jau grimis ir laimes laiks un prieks
Un kvēļojošo sirdi sedz ziemas aukstais sniegs.
Bij roljix viena maza slampa,
Pa galvu tai lidoja lampa.
Pa trepeem lejaa vinja krita
Un kaa mani peec tam sita!
aj nu labi.. es vnk neesu neko anglju val maaciijusies, riit buus jautri. roku sev kapu.
baigi iepatikaas itais dzejolis......
:*