![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Pa ielām dubļainām līst lietus, vēji šņāc
Un istabā tik tumšs un auksts un galds nav klāts,
Un, vientulīgi sēžot, sāk domas tālu skriet,
Sen aizmiguši tēli gar acīm garām iet.
Tie dzimteni man tēlo, tie rāda pagātni,
Un gaišas rožu ainas gāž skumjās dvēseli;
Jo kapā sen jau grimis ir laimes laiks un prieks
Un kvēļojošo sirdi sedz ziemas aukstais sniegs.