| Kārtējais uzmetums stāstam | Feb. 17th, 2011 @ 10:38 pm |
|---|
|
Zaļās kafejnīcas sienas līgani atspoguļojās melnās kafijas krūzē.
Viņa sēdēja pie loga un vēroja, kā ļaužu straume plūst garām. Krāsaina upe. Gaismas stari salūza tās ūdeņos un sijājās starp stikla konstrukcijām un mašīnu mugurām.
Pilsēta. Dzīva kā zvērs. Un gatava aprīt.
Katru dienu un katru nakti savādāka.
Naktīs to izvagoja tumšas ejas, čuksti, vilinoši gaismas uzzibsnījumi un mūzikas skupsnas. Naktīs tā pārvērtās par krāšņu prostitūtu sarkanā samta tērpā, lai no rītiem kļūtu par milzīgu un tumšu monstru krakšķošām ribām un pirmā transporta šķavām. Gluži kā ekspresionistu mākslas darbs.
Mašīnu zobrati, rūpnīcu dūmeņi, mūžīgā kustībā atņirgti zobi...
Zoles un asfalts, asfalts un zoles.
Rīta balsu murdoņa.
Viņa piecēlās. Sarkanās kleitas atspīdums uzzibsnīja spogulī aiz bāra letes un turpināja līt pa tā rievām. Daudzkrāsainas, vēderainas pudeles.
Šodien darba nebija daudz.
Regīna ar elkoņiem uzgūlās letei, piemiedza ar aci mūžīgi kautrīgajam bārmenim Paulam, paķēra šokolādes gabaliņu no viena no zeltītajiem šķīvjiem, iemeta to mutē un gari nožāvājās.
Pa dienu pat nebija vērts strādāt, īstā rosība sākās tikai vakarpusē.
Gar sienām karājās lētas un nemākulīgas Tulūza de Lotreka gleznu reprodukcijas. Augstas pretenzijas, bet zema lidotspēja. Ne šeit kādreiz redzēt Aristīdu Briānu, ne Džeinu Avrilu. Nedz arī vispār kaut sauju no iedomāti (Jo neviens taču nevar zināt, kā ir bijis īstenībā) greznā Parīzes 19.gs inteliģences un padibeņu pūļa.
Tikai venērisko slimību smaka tualetē.
„Pie āža” nebija labi apmeklēta vieta, toties tie, kas tur iegriezās bieži vien bija tik spilgtas personības, ka aizstāja veselu pūli. Piemēram, pastāvīgais apmeklētājs Arno kungs- sīka auguma melnīgsnējs resnītis ar skaļu balsi un garu lielāku, nekā visas Gizas piramīdas kopā. Bet, par spīti savai ārējai bravūrai, viņš ļoti mīlēja savus suņus un vienmēr nēsāja līdzi konfektes, kuras slepus, kad domāja, ka neviens neredz, iebaudīja.
Debesis strauji apmācās un sāka līt. Lietus laizīja ietves un cilvēkus. Pamazām atplauka lietussargu ziedi.
Kā brūces.
Iela svinēja lietus svētkus.
|
| Sava gadsimta bērns III. Nakts. | Oct. 23rd, 2008 @ 12:39 pm |
|---|
|
Viņš sēdēja pie rakstāmgalda, nakts apņēma viņa muguru un lampas gaisma lija pār grāmatām.
Nakts.
Aiz loga sniga. Dūraiņu, sarkanu degunu un siltu tēju ziema.
Naktis bija viņa laiks, tajās parasti radās vislielākā iedvesma un visdīvainākās idejas.
Drīz būs rīts. Bet gaisma vēl nenāks. Aiz sienām gulēja ķermeņi. Elpojoši un silti mākoņi. Viņi celsies un pieņems savus apveidus, ieplūdīs savā ikdienas būtībā, šķindinās tasītes, virtuves skapju durvis, šņaukāsies, žāvāsies, apklusinās modinātājus, atgriezīs krānus, čāpstinās mutes, švīkstinās drēbes, klikšķinās elektrības slēdžus, šķaudīs, šļūks pa grīdām, nolaidīs tualetes podu vākus...
Bet tagad viņu vēl nebija. Viņi bija prom. Kaut kur. Vai arī nekur.
Neskaitāmi ēku jumti, tukša pasaule, kurā apmaldīties skaņām. Antenas, elaktrības un telefona vadi.
Un neredzamu viļņu tīkls pār pilsētu. Vārdi, kas pārvēršas ciparos un tad atkal vārdos, kas mēro kontinentus vai arī tikai istabas sienas, vārdi bez nozīmēm un tādi, kuriem nozīmes tiek piešķirtas, rupjības, smiekli, kāzas, slimības un nāves. Dažos pukstos kabeļu un klausuļu galos.
Nakts bija pirms visa. Tīkls bija nolaidies zemāk, lai pagulētu. Drīz viņš atkal sāks trīcēt.
Drīz sāks kustēties pirmie transporti- mazas gaismas tvertnītes tumsā.
Nevilšus viņš atcerējās kādu filmu, kur pilsēta pa nakti visu laiku pārveidojās un katru nakti cilvēkiem tika atņemtas atmiņas.
Ja nu tiešām pilsēta pa nakti kļūst cita? Un tumsa ir tik neizmērojama, ka rītausmas eksistence šķiet neiespējama?
Un ir tikai mazas gaismas tvertnītes, kas brauc caur jaunu un briesmīgu pasauli? Pasauli, kurā mēs paši jau esam citi?
Viņš nokratīja šo domu sev no muguras. Tā vēl nebija sākusi dzīt naglas.
Viņš piecēlās, aizvēra grāmatu, izdzēsa gaismu un devās uz gultu.
Ārā debesis tagad šķita gaišākas. Varēja saskatīt viņas muguras apveidus sagumzītos, piesviedrētos palagos.
Viņas mākonis.
Kur viņa bija?
Viņas šeit nebija, viņa bija aizceļojusi, viņas vietā bija svešāda izteiksme, tāda, kāda viņai nekad nebija bijusi.
Drīz viņa modīsies un ielīs pati savā sejā. Ar visām atmiņām un dzīvi. Vai arī- lai būtu kāda cita, kāda, ko viņš nepazīst. Un viņš arī pamodīsies no rīta sev svešs, tikai būs aizmirsis savu iepriekšējo es?
Viņš aizgāja atmosties.
|
| Sava gadsimta bērns | Aug. 14th, 2008 @ 09:46 pm |
|---|
|
Viņš staigāja pa pilsētu ar austiņām uz ausīm. Gar viņu slīdēja satiksmes glāsti. Pilsēta viņu ierija. Viņš bija pilsētas bērns, izjuta to ar visu savu sirdi un dvēseli. Tā viņu baidīja un fascinēja. Gluži tāpat kā sabiedrība.
Sabiedrība rada pilsētu, uzzīmē tās vaibstus, sabīstas no tiem un tad cildina bēgšanu. No kā? No sevis.
Vislabāk viņam pilsēta patika agri no rīta, kad izgaismotos skatlogos stāv krāsaini manekeni vientuļi pamesti bezgala stilīgos un minimālistiskos veikalos, cilvēki tiem slīd garām nogrimuši gaidāmās dienas rūpēs un ik pa laikam atbirdami no kopējās straumes savās kabatiņās, kā arī naktīs, kuras pilsēta svin, naktīs to izvago tumši tuneļi kā asinsvadu tīkls, naktīs tā kļūst neparasta, nakts ļaudis savu nakti izbauda.
Viņam likās, ka viņš ienīst cilvēkus, kaut gan īstenībā nemaz nevarēja bez tiem iztikt. Bez pārējiem viņa paša iedomātajam un tā jau bezjēdzīgajam naidam jēgas būtu vēl mazāk. Jo ir taču tik bezgalīgi moderni izkārt uz savas mazās eksistences lielus lozungus, lai vismaz to stūri aizķertos aiz kaut kā un indivīds savās domās justos izglābies no paša iedomātās sabiedrības vienveidības. Un vislabāk, ja tas ir ar šabloniska naida palīdzību, kas iedod baltu uzvalku un atsvešinātu sejasizteiksmi. It kā šī persona baidītos sasmērēties.
Viņš arī piederēja pie šiem cilvēkiem. Un arvien vairāk un vairāk šādu eksistenci sāka apšaubīt. Viņš kādreiz bija iedomājies, ka šādi varēs no visa norobežoties, ka tādejādi nekas viņu neskars. Bet skar. Visus skar. Un kā vēl! Un vienalga, kādu masku sev uzliec, seja vienmēr tā pati.
Viņš nesaprata, ko īsti bija mēģinājis apmuļķot... Varbūt, uz mirkli pašam tā bija vieglāk- dzīvot ilūzijā, ka cilvēkus var iedalīt vājajos un stiprajos un, ka nekādi neietekmējamā tēls viņu savā ziņā padara pārāku par citiem, gluži vai neiavainojamu, tādu kā dievību, jo tie citi, kas raud, plosās un visādi citādi izrāda savas emocijas, ir niecības, te nāk viņš, bezgala nicinošais un cēlais varonis,izredzētais no idiotu vidus. Tikai pats viņš neapjēdza, ka ir gluži tāds pats idiots kā visi citi un,ķa tādu kā viņš ir tūkstošiem.
Maskas ir tikai kārtējā superievainojamības pazīme. Stipru cilvēku nav. Un nekad nebūs.Kamēr vien cilvēks kā būtne būs spējīgs just un domāt. Pat saprāts rada vājības. varbūt, ka pat vislielākās.
Viņš nezināja, kādam būt, kā arī to, kāds tad viņš nav. Un kāpēc viņam vispār būtu jābūt kādam.Nevar būt kāds, ja nemaz nevar zināt, kāds tad īsti ir nekāds. Viss ir atkarīgs no tā, kā uz to skatās.
Maskas bija kļuvušas par viņa paša personības sastāvdaļu. Un tas ir labi. Jo arī tādi viņi ir.Kaut tūkstošiem.
Caur vislielāko noliegumu parasti nāk vislielākais apstiprinājums.
Viņš pasmaidīja. Par visu. Tāpēc, ka viss sāka šķist milzīgs absurds, tieksme izveidot kaut kādu savu tēlu, kas palīdzētu turēties virs ūdens. Tas notiek neapzināti. Un ir vienalga, vai pārāk visus mīl vai ienīst, neko neievēro vai arī ievēro pilnīgi visu, ēd pārāk daudz vai badojas un tā tālāk. Sīka vienība!
Tā tas vienkārši ir un viss. Un neko tur nevar un varbūt pat nevajag izmainīt. Tas ir visu lietu dabā.Un, cenšoties kaut ko mainīt, tiek nomainītas tikai kastītes, kurās ietilpt.
Viņš bija mūsu gadsimta produkts.
Tāpat kā mēs visi.
Tāpat.Balsis galvā un aiz tās: Yann Tiersen- Les Jours Tristes |
|
|