Dance me to the end of love - Post a comment

Viņš staigāja pa pilsētu ar austiņām uz ausīm. Gar viņu slīdēja satiksmes glāsti. Pilsēta viņu ierija. Viņš bija pilsētas bērns, izjuta to ar visu savu sirdi un dvēseli. Tā viņu baidīja un fascinēja. Gluži tāpat kā sabiedrība.
Sabiedrība rada pilsētu, uzzīmē tās vaibstus, sabīstas no tiem un tad cildina bēgšanu. No kā? No sevis.
Vislabāk viņam pilsēta patika agri no rīta, kad izgaismotos skatlogos stāv krāsaini manekeni vientuļi pamesti bezgala stilīgos un minimālistiskos veikalos, cilvēki tiem slīd garām nogrimuši gaidāmās dienas rūpēs un ik pa laikam atbirdami no kopējās straumes savās kabatiņās, kā arī naktīs, kuras pilsēta svin, naktīs to izvago tumši tuneļi kā asinsvadu tīkls, naktīs tā kļūst neparasta, nakts ļaudis savu nakti izbauda.
Viņam likās, ka viņš ienīst cilvēkus, kaut gan īstenībā nemaz nevarēja bez tiem iztikt. Bez pārējiem viņa paša iedomātajam un tā jau bezjēdzīgajam naidam jēgas būtu vēl mazāk. Jo ir taču tik bezgalīgi moderni izkārt uz savas mazās eksistences lielus lozungus, lai vismaz to stūri aizķertos aiz kaut kā un indivīds savās domās justos izglābies no paša iedomātās sabiedrības vienveidības. Un vislabāk, ja tas ir ar šabloniska naida palīdzību, kas iedod baltu uzvalku un atsvešinātu sejasizteiksmi. It kā šī persona baidītos sasmērēties.
Viņš arī piederēja pie šiem cilvēkiem. Un arvien vairāk un vairāk šādu eksistenci sāka apšaubīt. Viņš kādreiz bija iedomājies, ka šādi varēs no visa norobežoties, ka tādejādi nekas viņu neskars. Bet skar. Visus skar. Un kā vēl! Un vienalga, kādu masku sev uzliec, seja vienmēr tā pati.
Viņš nesaprata, ko īsti bija mēģinājis apmuļķot... Varbūt, uz mirkli pašam tā bija vieglāk- dzīvot ilūzijā, ka cilvēkus var iedalīt vājajos un stiprajos un, ka nekādi neietekmējamā tēls viņu savā ziņā padara pārāku par citiem, gluži vai neiavainojamu, tādu kā dievību, jo tie citi, kas raud, plosās un visādi citādi izrāda savas emocijas, ir niecības, te nāk viņš, bezgala nicinošais un cēlais varonis,izredzētais no idiotu vidus. Tikai pats viņš neapjēdza, ka ir gluži tāds pats idiots kā visi citi un,ķa tādu kā viņš ir tūkstošiem.
Maskas ir tikai kārtējā superievainojamības pazīme. Stipru cilvēku nav. Un nekad nebūs.Kamēr vien cilvēks kā būtne būs spējīgs just un domāt. Pat saprāts rada vājības. varbūt, ka pat vislielākās.
Viņš nezināja, kādam būt, kā arī to, kāds tad viņš nav. Un kāpēc viņam vispār būtu jābūt kādam.Nevar būt kāds, ja nemaz nevar zināt, kāds tad īsti ir nekāds. Viss ir atkarīgs no tā, kā uz to skatās.
Maskas bija kļuvušas par viņa paša personības sastāvdaļu. Un tas ir labi. Jo arī tādi viņi ir.Kaut tūkstošiem.
Caur vislielāko noliegumu parasti nāk vislielākais apstiprinājums.
Viņš pasmaidīja. Par visu. Tāpēc, ka viss sāka šķist milzīgs absurds, tieksme izveidot kaut kādu savu tēlu, kas palīdzētu turēties virs ūdens. Tas notiek neapzināti. Un ir vienalga, vai pārāk visus mīl vai ienīst, neko neievēro vai arī ievēro pilnīgi visu, ēd pārāk daudz vai badojas un tā tālāk. Sīka vienība!
Tā tas vienkārši ir un viss. Un neko tur nevar un varbūt pat nevajag izmainīt. Tas ir visu lietu dabā.Un, cenšoties kaut ko mainīt, tiek nomainītas tikai kastītes, kurās ietilpt.
Viņš bija mūsu gadsimta produkts.
Tāpat kā mēs visi.
Tāpat.