Dance me to the end of love - Post a comment

Kas īsti ir brīvība? Vai cilvēks vispār spēj būt brīvs?
Brīvība nav nekas ārējs, tā ir paša cilvēka iekšējais dvēseles stāvoklis, jo ārējā brīvība bieži vien ir atkarība no pašas brīvības, līdzarto, tā vairs nav brīvība.
Cilvēki ir nolemti brīvībai, taču bieži vien no tās baidās, jo, lai līdz tai nonāktu, ir "jāapdedzinās", tomēr brīvība nav arī kaut kas tāds, kas vienmēr un visur būtu opozīcijā vairākumam, tā ir tur, kur cilvēks spēj pieņemt sevi un apkārtējos tādus, kādi tie ir, spējot uz visu paskatīties no malas. Vislielākā māksla ir pieņemt sev iar visiem saviem trūkumiem, formulēt pašam sev lietas, kas sevī nepatīk, jo savu slikto īpaši'bu apzināšanās ir ceļš uz apkārtējās pasaules izpratni. Jo tikai caur sevi var saprast citus. Rodas harmonija starp ārējo un iekšējo pasauli, kas arī ir viens no galvenajiem brīvības nosacījumiem, tikko rodas disonanse, tā brīvība pazūd.
Bieži vien šķiet, ka cilvēki var, bet nemaz negrib būt brīvi. Tomēr, vai šī negribēšana būt brīvam arī nav brīvība tādā gadījumā, ja cilvēks ar to spēj sadzīvot? Vai jēdziens "nebrīve" nav tikai pašu cilvēku izdomāts, ja ņem vērā to, ka nevar būt viena veida brīvība, katram tā ir individuāla? Vai cilvēks vispār savā rīcībā spēj būt nebrīvs? Kā Oskars Vailds ir teicis:"Pat cietumā cilvēks var būt brīvs, viņa personība var būt netraucēta."
Tiek uzskatīts, ka cilvēks nav brīvs tādā gadījumā, ja viņam kaut kas tiek ar varu uzspiests. Tomēr, arī sēit var izdalīt divu veidu brīvību- viens ir tāds, ka cilvēks iekšēji ir tik ļoti pret to, ko viņš dara, viņš ir tik ļoti aizņemts ar šo nepatiku, ka būtībā viņš šo pienākumu veic tikai fiziski, garīgi viņš ir kaut kur citur, bet otrs veids, savukārt, ir tāds, ka cilvēks pats iekšēji samierinās ar to, kas viņam ir jādara, tādejādi viņš nav nebrīvs.
Arī savu dzīvi cilvēki lielākā vai mazākā mērā veido paši, jo vienīgā lieta, ko cilvēks nespēj ietekmēt ir viņa paša nāve. Cilvēks nevar mirt citā laikā, nekā viņam ir paredzēts mirt. Ir cilvēki, kas, būdami veseli, grib mirt, bet nevar nomirt, lai cik arī pašnāvības mēģinājumus netaisītu,bet, tajā pašā laikā, ir ļoti slimi cilvēki, kas grib dzīvot,dara visu iespējamo, lai paliktu dzīvi, bet tik un tā mirst. Ja nāve ir vienīgais, ko cilvēks nespēj mainīt, tad viņam ar to ir jāsamierinās un jācenšās izmantot visas tās iespējas, ko dzīve dod, jo dzīve pati ir izvēles spēle, labirints ar neskaitāmām durvīm, katru mirkli var izvēlēties kādas no tām, tādejādi mainot notikumus. Cilvēkam ir neierobežota izvēles brīvība un par katru izvēli ir atbildīgs tikai un vienīgi viņš pats.
Nebrīvība eksistē tikai cilvēka smadzenēs, to ir izdomājuši paši cilvēki, jo cilvēkiem ir tieksme nospraust sev mērķus, lai būtu, kurp virzīties, vienalga, kādi tie būtu, parasti tie ir no viena pretmeta uz otru.