|
Ārā aiz loga puteņo. Sāku ilgoties pēc pavasara, taču te, cik dzirdēju, sniegs ir līdz maija beigām. Tāpēc nedaudz ilgojos pēc mājām, jo cik tad var snigt? Tiesa, pirms kāda laika bija tāds, kā atkusnis, taču tikai nedēļu.
Ir mīlīgs garstāvoklis un gribas būt tādam mazam, mīkstam zvēriņam.
Mjau. :DBalsis galvā un aiz tās: Bitch brigade- Bubblegum cyber |
|
Šodien ir garo domu un sevis lutināšanas diena, jo kas gan var būt labāks par piparmētru šokolādi, kafiju, labu filmu un sajūtu, ka pārtika ir iepirkta ilgākam laikam?
Kaut gan šodien sagribējās pilsētu. Tādu riktīgu un lielu, kuras straumēs varētu iejukt. Gribētos kādreiz mūžā aizbraukt uz Ņujorku, vienkārši, lai redzētu un saprastu, man tur patīk, vai ne. Lai gan zinu, ka noteikti dzīve tur nonākšu, jo es vienmēr nonāku tur, kur gribu, pat, ja mērķtiecīgi uz to neeju (Varbūt eju, taču to neapzinos). Atceros, kā viens mans klasesbiedrs, jautāts par to, ko viņš dzīvē gribētu sasniegt, reiz teica, ka viņš gribētu pastaigāties ar austiņām uz ausīm pa Ņujorkas piekto avēniju un vērot, kā lēnām snieg sniegs.
Vēl es šodien aizdomājos par to, kā cilvēki reaģē uz sliktām ziņām, par to, kāpēc ir pieņemts, ka tad, ja kāds nomirst, uzreiz ir jākrīt histērijā un, ja tu tā nedari, tu to cilvēku neesi pietiekami mīlējis. Man parasti iestājas pilnīga distancēšanās, sajūtu vakuums, tik tālu, ka pat bērēs gribās smieties, un ne jau tāpēc, ka būtu ļoti smieklīgi, bet gan tāpēc, ka pēkšņi viss šķiet tik grotesks un attālināts, cilvēku sejasizteiksmes un viss, kas notiek atgādina karikatūru. Un pati nāve atnāk pamazām- caur ikdienas sīkumiem: ledusskapī atstātiem, neapēstiem jogurtiņiem, asociācijām un atmiņu uzplaiksnījumiem. Pilieniem, kas lēnām tek lejup pa mugurkaulu.
Atcerējos to karsto jūnija pēcpusdienu, eksāmenu laiku, kad sēdēju verandā kopā ar Šopenhauera sacerējumiem, Džoisa "Ullisu" (Kuru tā arī nebiju spējīga izlasīt) un aliņu. Lielu asaru pār vaigu, domu, kā lai to pasaka brālim un milzīgo sastrēgumu uz šosejas. To, kā bēres sanāca starp diviem eksāmeniem (Turklāt, vienā dienā ar tiem) un mammas teikto, ka mūsu ģimenē cilvēks pat nevar mierīgi nomirt, jo visiem vienmēr ir kaut kur jāskrien (Toreiz liku paātrināto sesiju, jo bija jāpiedalās dejošanas festivālā Francijā). Kā arī viegli Ibsenisko sajūtu un lietussargus, kas kustējās vējā kā melnas puķes uz grantētā celiņa. To, ka bija gaiši un viegli.
Un vēl es atcerējos kādu tumšu ziemas pēcpusdienu kādus septiņus gadus atpakaļ, kad nesapratu, kā īsti vajag reaģēt un nevarēju neko ieēst.
Un vēl es gribu parunāt par laiku un to, kā tas visu izmaina, kā atmiņa atsijā tikai to, ko grib atcerēties. Šodien vēroju, kā pār kalniem spīd saule un atcerējos pēdējās sakarīgās sarunas ar viņu. Viņa bija priecīga un teica, lai es noteikti viņai atsūtot daudz, daudz fotogrāfiju ar kalniem. Nepaspēju.
Dzīves vieglums ir satriecoši skaists. Tas, kā viss sijājas, kā viegli, gaiši pelēki pelni. Uzsnieg un aizplūst.Visi mirkļi, visas cilvēcīgās saites ir tikai pelni. Kurus notraukt. Pāri paliek tikai atmiņas.
Un, varbūt, tas ir vienīgais un skaistākais, kas cilvēkam vispār ir. Jo prātam ir tieksme saglabāt sevī tikai labo.
Lietām vajag ļaut iet. Reizēm lai redzētu, cik ļoti tās grib nākt atpakaļ. Un tikai tas, kas atgriežas vispār ir kaut kā vērts.Balsis galvā un aiz tās: Brian Eno- Baby`s on fire |
|
|