Sajūtas, kuras nevar aprakstīt, kurām vārdi ir par mazu, lai tajos ietilptu... Elpa, smarža, nejaušs smaids, lietus, kas laiza ādu un sašķīst gar rūtīm, smiekli, stikla šķindoņa, čuksti, apģērba čaukstoņa, tumsa...
Šķiet, ka esmu kļuvusi par padomju laiku psihiatrijas grāmatās tik ļoti izdaudzināto kofeīniķi (Tieši šajās grāmatās esošie apraksti mani vienmēr ir uzjautrinājuši), jo dienā patērēju ļoti daudz kafijas, pat daudz vairāk, nekā ūdens. Un, ja man negribās kafiju, tad gribās kolu. Drīz pati pārvērtīšos par staigājošu kofeīna formulu (Vajadzētu būt daudz o un svītriņām (Cik nu es vispār kaut ko jēdzu no organiskās ķīmijas)). :)