Sajūtas, kuras nevar aprakstīt, kurām vārdi ir par mazu, lai tajos ietilptu... Elpa, smarža, nejaušs smaids, lietus, kas laiza ādu un sašķīst gar rūtīm, smiekli, stikla šķindoņa, čuksti, apģērba čaukstoņa, tumsa...
Vakar mēģinājumā traumētais elkonis vēlarvien gandrīz jau nepieklājīgi stipri sāp. :(
Un "Jaunā Vertera ciešanas" vnk tracina, liekas, kā pārāk daudz sentimenta un visādu dabas vērojumu. Ir cilvēki, kas par šo grāmatu ir starā, bet man viņa pilnīgi nepārprotami izraisa miegu.