Dance me to the end of love - October 23rd, 2008

About October 23rd, 2008

Sava gadsimta bērns III. Nakts.12:39 pm
Viņš sēdēja pie rakstāmgalda, nakts apņēma viņa muguru un lampas gaisma lija pār grāmatām.
Nakts.
Aiz loga sniga. Dūraiņu, sarkanu degunu un siltu tēju ziema.
Naktis bija viņa laiks, tajās parasti radās vislielākā iedvesma un visdīvainākās idejas.
Drīz būs rīts. Bet gaisma vēl nenāks. Aiz sienām gulēja ķermeņi. Elpojoši un silti mākoņi. Viņi celsies un pieņems savus apveidus, ieplūdīs savā ikdienas būtībā, šķindinās tasītes, virtuves skapju durvis, šņaukāsies, žāvāsies, apklusinās modinātājus, atgriezīs krānus, čāpstinās mutes, švīkstinās drēbes, klikšķinās elektrības slēdžus, šķaudīs, šļūks pa grīdām, nolaidīs tualetes podu vākus...
Bet tagad viņu vēl nebija. Viņi bija prom. Kaut kur. Vai arī nekur.
Neskaitāmi ēku jumti, tukša pasaule, kurā apmaldīties skaņām. Antenas, elaktrības un telefona vadi.
Un neredzamu viļņu tīkls pār pilsētu. Vārdi, kas pārvēršas ciparos un tad atkal vārdos, kas mēro kontinentus vai arī tikai istabas sienas, vārdi bez nozīmēm un tādi, kuriem nozīmes tiek piešķirtas, rupjības, smiekli, kāzas, slimības un nāves. Dažos pukstos kabeļu un klausuļu galos.
Nakts bija pirms visa. Tīkls bija nolaidies zemāk, lai pagulētu. Drīz viņš atkal sāks trīcēt.
Drīz sāks kustēties pirmie transporti- mazas gaismas tvertnītes tumsā.
Nevilšus viņš atcerējās kādu filmu, kur pilsēta pa nakti visu laiku pārveidojās un katru nakti cilvēkiem tika atņemtas atmiņas.
Ja nu tiešām pilsēta pa nakti kļūst cita? Un tumsa ir tik neizmērojama, ka rītausmas eksistence šķiet neiespējama?
Un ir tikai mazas gaismas tvertnītes, kas brauc caur jaunu un briesmīgu pasauli? Pasauli, kurā mēs paši jau esam citi?
Viņš nokratīja šo domu sev no muguras. Tā vēl nebija sākusi dzīt naglas.
Viņš piecēlās, aizvēra grāmatu, izdzēsa gaismu un devās uz gultu.
Ārā debesis tagad šķita gaišākas. Varēja saskatīt viņas muguras apveidus sagumzītos, piesviedrētos palagos.
Viņas mākonis.
Kur viņa bija?
Viņas šeit nebija, viņa bija aizceļojusi, viņas vietā bija svešāda izteiksme, tāda, kāda viņai nekad nebija bijusi.
Drīz viņa modīsies un ielīs pati savā sejā. Ar visām atmiņām un dzīvi. Vai arī- lai būtu kāda cita, kāda, ko viņš nepazīst. Un viņš arī pamodīsies no rīta sev svešs, tikai būs aizmirsis savu iepriekšējo es?
Viņš aizgāja atmosties.
Tags:
Top of Page Powered by Sviesta Ciba