|
Dzeru pienu un jūtos tiiik labi... Kaut kā taču savu organismu vajag attīrīt no vairāku dienu piemēslošanas ar visāda veida grabažēdienu. Un vienalga, ka varbūt man no mīlīgās paciņas uzglūn ļauna salmanellozes baktērija vai sazinvēl kas. Šobrīd ir labi.
Sen biju aizmirsusi, cik skaisti ir staigāt pa mežu, izjust to ar visām ādas porām, uzsūkt sevī...Vērot visas sīkās radības un priecāties par katru nākamo, ko ieraugi... Savādi, liekas, ka bērnībā dzīvnieku bija vairāk, tos nebija jāmeklē, varēja vakarā pa lauku mājas logu vērot, kā piemājas purvā dejo stirnas, dažreiz pavisam tuvu pienāca pa kādam alnim. Tagad tā sen vairs nav.
Domāju, ka šajās dienās noteikti sastrīdēsimies, bet ir grūti sastrīdēties ar cilvēku, kurš tik ļoti mīl un tik akli uzticas. Biju pat spiesta sākt analizēt, kāpēc es pati ne vella neuzticos, kļūstu griezsirdīga bez iemesla utt. Un sapratu, ka tas ir aplis. Nonācu pie sevis, nevis pie kādiem ārējiem apstākļiem. Problēma ir tā, ka es iedomājos, ka citi notiekti varētu rīkoties un rīkojas tā, kā rīkotos es pati. Un tas mani padara traku. Iekšējā es nespēj iedomāties pilnīgu uzticību, tas liekas kaut kas neeksistējošs, pārāk naivs, lai spētu eksistēt. Manā pasaulē uzticēties nav dabīgi.It sevišķi jau tiem, kurus mīli, jo tie ir kļuvuši tik svarīgi, ka bēgšana no iespējamajiem ievainojumiem savaino pati sevi. Es gribētu šo savu īpašību iznīcināt, bez tās man dzīvē problēmu būtu uz pusi mazāk, es gribu iemācīties būt negreizsirdīga, neapvainoties par sīkumiem, bet nevaru, jo, lai kā es censtos sevi šajā ziņā lauzt, vienmēr tā apslēptā, salauztā īstā es iznāk uz āru. Un jo vairāk lauž, jo kroplīgākās formās.Mirkļa lamatas manās miesās: domīga Balsis galvā un aiz tās: Anathema- Temporary peace |