| Divas sevis un Nīčes gara attīstības teorija | 07:09 pm |
|---|
|
Es esmu tumsā.Te es piederu. Krāsainā, smaržīgā tumsā ar košu lūpu čukstiem un smiekliem, apģērba čaukstoņu un noslēpumainību.
Man ir divas sevis. Un tā nav nekāda personības dubultošanās, es to esmu ievērojusi, novērojot savu dzīvi un tās periodus. Viena es ir tā, kam ir dziļi vienalga, tā, kas var staigāt apkārt jebkā, tā, kam visu gribas vieglāk svērt, tā, kas visu ir atradusi un gari nospļāvusies uz pagātni, tā, kas ir apmierināta, tā, kurai nekā nevajag vairs sev pierādīt vai priekš sevis atrast par jaunu esam, bet, kas tajā pašā laikā, spēj par visu brīnīties. Savukārt, tā otrā es ir tā, kas nāk no tumsas, tā, kurai nekas nav skaidrs, tā, kurai mūžīgi kaut kas jāmeklē, tā, kura izbauda, tā, kurai ir tieksme ieslīgt galejībās, tā, kas spēj no pīšļiem izraut valdzinošas, ļaunas saprāta pilsētas, kas ienirst tumsā un to svin, bet vairāk nebrīnās.Un abas šīs manis ik pa laikam "uzliek mīksto" viena otrai un tiecas izlauzties virspusē, tikt pie manas čaulas un dvēseles galvaspilsētas.
(Gluži kā tajā Vācieša dzejolī: "...bet sāpei uzspļaut uz manu uzspļaut.")
Šajā gadījumā, ja pieņem, ka cilvēks sastāv no vairākām personībām, Nīčes teorija par gara attīstības pakāpēm neder. Vismaz ne kā vienreizējām. Cilvēks tās var iziet vairākas reizes mūžā, bet no tā izriet, ka bērns nebūt nav gara augstākā attīstības pakāpe, viss iet pa apli, aplī nekas nav ne augstāk, ne zemāk. Augstākā pakāpe ir no šī apļa izrauties un paskatīties uz to no malas un, jā, varbūt, ka arī pasmieties...
|
|
|