Sajūtas, kuras nevar aprakstīt, kurām vārdi ir par mazu, lai tajos ietilptu... Elpa, smarža, nejaušs smaids, lietus, kas laiza ādu un sašķīst gar rūtīm, smiekli, stikla šķindoņa, čuksti, apģērba čaukstoņa, tumsa...
Nonācu pie secinājuma, ka kāda cilvēka patikšana parasti ir divu vai vairāku egoismu spēle. Viss ir labi, kamēr šī otra egoisms nesāk traucēt tavējo. Un aprasti viens otram uz nerviem visātrāk sāk krist pilnīgi vienādie egoismi(Nav nekas jauns, bet to bieži vien uzskatāmi var redzēt no malas). Tā tas ir, jo cilvēks nespētu un nespēj sadzīvot pats ar sevi.