Dance me to the end of love - tā nu tas ir...

Slimošanai ir arī vien a laba īpašība- tad es ar skubu un milzu degsmi ķeros klāt grāmatu kalniem un "rauju" tās visas cauri. Pašlaik esmu kaifā par Dž. Jūdžinidesa "Midleseksu" un ir mazliet žēl, ka pēc pāris lapaspusēm jau būšu to izlasījusi. Tāda grāmata...

Un, kaut vai aizbraukšana ir tik tālu (Pēc vairākiem mēnešiem) šķiet, ka būs cilvēki, pēc kuriem raudāšu un tā būs viena ellīgi puņķaina atvadīšanās, ja vien līdz tam laikam viņi nebūs panākuši manī negribujūsredzētveciemaitastādi viegli panākamo efektu. Jo 5 prombūtnes mēneši tomēr ir ilgs laiks un cilvēkus pazaudēt ir tik sasodīti viegli, reizēm laiks tos vienkārši brutāli izrauj no rokām tiklīdz tu sāc priecāties, ka tukšajā bezgalībā esi atradis kādu mazu, trīcošu liesmiņu, ar ko kaut mirkli apsildīties. Atrast jaunas liesmiņas, kas būtu ideāli piemērotas roku šķiltavām nemaz nav tik viegli. Liesmiņas ir, tikai ne tās, kuras der.