Čau, te ķērcošais vīrs (ne tavs)!

Man tas drausmīgi nepatīk. Pēc katras reizes, kad esmu sakliedzis uz savējiem, jūtos slikti. Un es nezinu, ko ar to darīt. Pēc piektās reizes, kad esi mēģinājis normāli komunicēt ar “sienu”, tas vienkārši izlaužas. Negribu attaisnot vīra rīcību, bet kā saproti, ne vienmēr tie veči ir emocionāli stabilākās būtnes.

(Reply to this) (Thread)

Čau!

Es jau saprotu par to nestabilo vīriešu dzimumu. Mums te līdzīgi - izbļaujamies, skaidrojamies, paraudam, salīgstam, tad atkal no gala.
Jā, es par to sienu saprotu. Es arī mēdzu bļaut, bet ir tomēr nozīme, ko bļauj.
Ja tas sīkais jau tā jūtas pēdējais stulbenis, tad nav humāni uz viņu kliegt - TU! IDIOTS!
Tas izskatās pēc absolūtas nespējas to bērnu pieņemt un kaut cik sev tuvāk pielaist. Tjipa, es esmu vīliets, tu neesi izdevies, tāpēc ej projām un nesāpini/neizvaino mani ar savu klātbūtni.

(Reply to this) (Parent)