|
[Aug. 11th, 2014|05:49 pm] |
Ir pagājusi pirmā darba nedēļa pēc garā atvaļinājuma, un pat uzsākta otrā. Veltas bija cerības, ka sākumā varbūt varēšu tā lēnām uzsākt, kamēr pieradīšu. Jau trešajā dienā paliku darbā līdz pusastoņiem. Mājās biju ap vienpadsmitiem. Mazais Rullītis cīnās pa dzīvi un mēdz būt čīkstīgs, kad mani redz. Kad neredz, tad aizmirstas un pievēršas māsai un brālim. Kārtējo reizi raisās pārdomas, vai es gribu šitā dzīvot vai tomēr savādāk. Labāk bez naudas, bet mājās vai ar naudu, bet bez bērniem. Mana bērnība pagāja bez naudas, bet kopā ar daudz cilvēkiem, kas viens otru necieta. Tāpēc man tas pirmais variants liekas apšaubāms. Un, atklāti sakot, es nemaz tā nealkstu mājās tupēt. Sirdsapziņa moca, jo man šķiet, ka knariņiem manis trūkst. Es pati bez viņiem labprāt kādu laiciņu iztieku. Man viņi patīk dozēti. Vot tāda es briesmīga māte. Kaut gan, agraāk jau arī smalkās dāmas atdeva bērnus auklēm audzināt. I neko. Izauga visādi baroni un markīzi. Drusku traumēti, bet nekas. |
|
|
Comments: |
viss labi, kas ar mēru. Patlaban bērni nav pie manis. Toties no septembra līdz maijam es viņus "atēdīšos" līdz acīm.
| From: | nova |
Date: | August 11th, 2014 - 07:17 pm |
---|
| | | (Link) |
|
tās aristokrātu māmiņas viņu bērniem vien palika kā tāds tāls un skaists sapņu tēls vai vīzija, māte - feja, kas atnāk reti.
| From: | krii |
Date: | August 11th, 2014 - 08:50 pm |
---|
| | | (Link) |
|
"Māte, kas visu laiku pavada ar bērniem" tiešām dažādās kultūrās nav tā izplatītākā parādība. Kā jau Tu pati minēji - aristokrāti bērnībā savas mātes redzēja reti, bet ikdienā bija kopā ar auklēm un mājskolotājiem. Savukārt darbaspējīgās zemnieces gāja uz lauka strādāt, bet sīkos pieskatīja vecvecāki un/vai lielākie bērni. Ar bērniem "sēdēt" varēja tikai kādas jaunolaiku pilsētu buržuāzijas kundzītes. Tomēr turīgākajās ģimenēs vienalga tikai algotas bērnumeitas un guvernantes. | |