|
[Mar. 6th, 2014|12:58 pm] |
Lai būtu smieklīgāk, mans lielais dislektiķis labi izpildījies daiļlasītāju konkursā. Smuki noskaitījis dzejoli un iekļuvis konkursa 2. kārtā. Pašlaik norisinās tā otrā kārta. Puika cerams, ka smuki stāsta pasaku pār vārnu un vēzi. Es sēdu mājās un nervozēju. Neba nu es ceru, ka viņš būs pats labākais, bet jau tik tālu tikt ir baigs sasniegums, manuprāt. |
|
|
Comments: |
viņu kā oratoru ir grūti iedomāties...
Bet viņš pat teātri spēlē. Turklāt ļoti neslikti.
es viņu kā oratõru nevaru iedomāties
redzējis viņu uz skatuves neesmu, ja.
// es jau nesaku , ka viņš nevarētu būt uz skatuves. es viņu tur nevaru iedomāties. bet nu tā jau ir mana problēma. man viņu laikam vajag uz skatuves ieraudzīt, lai spētu savā prātā pieņemt, ka viņš tur darbojas...
Manējais ir labākais lasīšanā klasē. Ne jau tāpēc, ka talantīgs, bet tāpēc, ka es vienīgā no visas klases vecākiem ar puiķi katru vakaru lasu, lieku viņam lasīt.....
Vot vot. Savējo dresējot, paturu prātā vienu citātu, ko esot teicis Čehovs un pastāvīgi atkārto mans šefs: Если зайца долго между ушами бить, то он спички зажигать научится... Laikam būs taisnība. | |