Nu, nevar tā būt, ka tikai mammas vainīgas. Varbūt arī bērni vairs nav "vakarējie". Un kas to zina, ko Tavi bērni vēl teiks par Tevi. Es, paldies Dievam, nevienu sliktu vārdu nevaru teikt par savu mammu, un arī mana meita, lai gan mazbērnu varu samērā reti pieskatīt, tomēr par mani neko sliktu nesaka un mums vēl arvien ļoti patīk kopā pavadīt laiku, - gan ciemojoties, gan vasarās laukos dzīvojot.

(Reply to this) (Thread)

Nu es jau tā arī nemaz neteicu.
Es arī savu "man vajag" lieku visam priekšā.
Bet tu "Dāmu kupeju" lasīji?
Tu gribētu tādu dzīvi?
Tas ir tieši tas, ko mana māte gribēja no manis iztaisīt. Vecmeitu, kas viņai palīdz.
Tā mēs viena uz otru pukstam, ka nepalīdzam viena otrai.
Un jūs viena par otru neko sliktu nesakat, bet man nepārtraukti kaut kādi interesanti teksti jādzird. Un visu laiku tiek mēģināts kaut kā, nu vismaz kaut kā iedzīt ķīli starp mums ar vīru.
Pēc sīkās piedzimšanas viņa ņēmas manam vīram stastīt, cik esmu kļuvusi resna un neglīta. Man aiz muguras.
Varētu padomāt, ka viņa bija savādāka.
Viņa laikam joprojām cer, ka mēs izšķirsimies, jo pirmā mīlestība nevar būt laimīga un novest pie laimīgas laulības. Man noteikti ir jābūt nelaimīgajai cietējai, kā viņai.

Tev šķiet, ka tas ir normāli, un es pārāk jūtīgi visu uztveru? :D

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā, nu izklausās smagi. Varbūt tieši Tev ir tas gadījums, kad ir pamats... nejust īpaši siltas jūtas.

(Reply to this) (Parent)