|
Dec. 10th, 2009|11:39 am |
Šausminos par cilvēku spēju sabojāt pat ļoti labas dieva ieceres.
Izplānots jau bija forši. Sieviete sadzemdē bērnus, tad viņai iestājas neauglīgais periods, un viņa palīdz tikt galā ar mazbērnu baru un palīdz vadīt saimniecību ar savu viedo padomu...
Nu jā...
Kā tad...
Un kā tas viss ir sačakarējies?
Katrs laikam sev tik svarīgs palicis, ka filtrē visu caur - man vajag/mevajag, es gribu/negribu. Un kaut kur jau iepriekš senču - pēcnācēju ķēdītē radies pārrāvums, tāpēc mēs vienkārši vairs neprotam sadzīvot zem viena jumta.
Es jau esmu izaugusi ellē. Astoņi cilvēki divās istabās komunālajā dzīvoklī. Ōma, ōmas māsa, mamma, fāters un mēs 4 sīkās. Oi, bļaaa, kas par bardaku, scēnām un skandāliem! To nevar ij nedēļas laikā izstāstīt.
Un tagad es esmu no visiem laimīgi aizbēgusi uz purvmalu.
Bet...
Oi, kā man pietrūkst normālas ōmes maniem bērniem!
Nav jau pat runa, ka vajag kādu, kas mūs ar vīru palaiž uz kīnō (tas gan arī būtu jauki), bet tīri praktiskām lietām nav laika. Es tagad 3 dienas nevaru traukus izmazgāt, jo sīkai kašķis un pa rokām vien. Zobi vai aug.
Vīrs ārā pa saviem darbiem - malka, suņiem māja utt.
Audzinātāja stāsta, ka puikam mājās jāpatrenējās ar šķērēm un plastilīnu strādāt. Mhm...
Man ōma mācīja rakstīt, lasīt un rēķināt...
Vīram vienīgais darba džemperis lupatās. Pa kuru laiku salāpīt? Pusnaktī? Un tad celties trijos atkal knīpu barot, ja...
Bērniem ir noskrējusies māte, vīram reti lietojama sieva...
Bet es drīzāk pakāršos, nekā savai mātei šo ōmas vakanci piedāvāšu. |
|