Man šķiet, ka cilvēks ir tik ļoti "samaitājies", ka instinkti un gēni tur vairs maz ko ietekmē. Pārsvarā audzināšana/morāle/sabiedrības viedoklis/ "tā ir vai nav pieņemts".

Piekrītu A, ka var būt kaut kads gēnu komplekts, kas īpaši piesaista. Kaut kā instinktīvi tiek atrasts labākais sugas turpinātājs, bet pretējā virzienā - kā atbaidītāji - gēni un smarža diezin vai darbojas.

Ja jau pretīgums pret radiem būtu iedzimts, tad kāpēc ir bijuši laiki un tautas, kur skaitījās normāli, ja brālis ar māsu precas? Senā Ēģipte, piemēram. Bībelē arī ir kaut kādi piemēri vecajā derība, kur, lai dzimta neizzustu, tēvs ar meitu krustojās vai?

Turklāt, dzīvnieku pasaulē nevienai sugai nav aizspriedumi pret radiem. Diezin vai cilvēks fizioloģiski tik ļoti no citiem lopiem atšķiras.

Pirmkārt, bračka kā potenciālais partneris netiek apskatīts, jo viņš jau ir piebesījis n gadus. Katru dienu ir notikusi sīva konkurence par vietu zem saules, tāpēc pieaugot brālis ar māsu parasti iet katrs uz savu pusi. Tieši tāpatās ir ar vecākiem - sen jau apnikuši. Vairāk taču kārdina neiepazītas teritorijas. Turklāt, vecāki bieži vien ir par vecu, lai šķistu jaunuļiem pievilcīgi.

Tā kā tas gadījums, kur māte dēlu satiek pēc n gadiem, ir pilnībā saprotams. Būtībā tie ir divi sveši cilvēki.

Svešiniekam no malas tas atkal liekas pretīgi, jo viņš atkal jau iedomnājas sevi tajā situācijā iekšā. Kā viņš menģējas ar savu māti, bet tas taču ir fui!

(Reply to this) (Parent)