| |
[Dec. 10th, 2009|11:39 am] |
Šausminos par cilvēku spēju sabojāt pat ļoti labas dieva ieceres.
Izplānots jau bija forši. Sieviete sadzemdē bērnus, tad viņai iestājas neauglīgais periods, un viņa palīdz tikt galā ar mazbērnu baru un palīdz vadīt saimniecību ar savu viedo padomu...
Nu jā...
Kā tad...
Un kā tas viss ir sačakarējies?
Katrs laikam sev tik svarīgs palicis, ka filtrē visu caur - man vajag/mevajag, es gribu/negribu. Un kaut kur jau iepriekš senču - pēcnācēju ķēdītē radies pārrāvums, tāpēc mēs vienkārši vairs neprotam sadzīvot zem viena jumta.
Es jau esmu izaugusi ellē. Astoņi cilvēki divās istabās komunālajā dzīvoklī. Ōma, ōmas māsa, mamma, fāters un mēs 4 sīkās. Oi, bļaaa, kas par bardaku, scēnām un skandāliem! To nevar ij nedēļas laikā izstāstīt.
Un tagad es esmu no visiem laimīgi aizbēgusi uz purvmalu.
Bet...
Oi, kā man pietrūkst normālas ōmes maniem bērniem!
Nav jau pat runa, ka vajag kādu, kas mūs ar vīru palaiž uz kīnō (tas gan arī būtu jauki), bet tīri praktiskām lietām nav laika. Es tagad 3 dienas nevaru traukus izmazgāt, jo sīkai kašķis un pa rokām vien. Zobi vai aug.
Vīrs ārā pa saviem darbiem - malka, suņiem māja utt.
Audzinātāja stāsta, ka puikam mājās jāpatrenējās ar šķērēm un plastilīnu strādāt. Mhm...
Man ōma mācīja rakstīt, lasīt un rēķināt...
Vīram vienīgais darba džemperis lupatās. Pa kuru laiku salāpīt? Pusnaktī? Un tad celties trijos atkal knīpu barot, ja...
Bērniem ir noskrējusies māte, vīram reti lietojama sieva...
Bet es drīzāk pakāršos, nekā savai mātei šo ōmas vakanci piedāvāšu. |
|
|
| |
[Dec. 10th, 2009|03:46 pm] |
Redz, kā ir...
Neba nu es to savu māti nīstu un lamāju no panckām ārā.
Attiecības ir ok, jo, zinot viena otru, mēs esam iemācījušās turēt muti.
Mēs sazvanāmies un aprunājamies, kā ta iet, kā ar veselību utt.
Bet. Ja man jāsaka "es savu māti mīlu", tad man tā īsti mēle neklausa.
Nu jā, un, protams, protams, viņu var arī saprast, jo viņa arī ir ellē augusi.
Ōma mūždien skandalēja ar savu dzērājvīru, un kopā ar savu māsu meitas padarīja par bezrakstura murmuļiem. Valdonīga tā mana ōma bija. Viņai vēl, mani audzinot, bija saglabājusies vēlme visu kontrolēt - lasīt vēstules, dienasgrāmatas un pārbaudīt somas/kabatas/atvilktnes.
Reizēm, kad māte man atstāsta savas izjūtas vai atmiņas, man gribas kliegt "akdies, kādi murgi!!", bet tik nejauka es neesmu.
Viena epizode, ko viņa stāstīja:
Mums ar mammu attiecības nebija tādas, ka mēs viena ar otru īpaši čubinātos. Vienīgi pēdējās mammas dzīves dienās gan vienreiz, kad es viņai blakus apsēdos, viņa man galvu pie pleca pieglauda....
________
Vienreiz! Pirms miršanas!
Nu jā, tad es sapratu dažas savas dzīves epizōdes.
Kad man nositās klasesbiedrene, es raudāju un uzliku mammai galvu uz pleca. Viņa sēdēja tā, it kā es būtu vismaz pitons, kas viņai lien pa roku.
Ar sīkajām māsām gan tik traki nebija. Tāpēc man reizēm šķiet, ka es piedzimu jau pieaugusi.
Ai, bet nu jau pietiks pa tām mātēm.
Jāiet savi bērni aiz ausīm paraustīt un pie kārtības saukt. |
|
|
| |
[Dec. 10th, 2009|09:06 pm] |
|
Vika un Karma |
|
|