|
Dec. 10th, 2009|03:46 pm |
Redz, kā ir...
Neba nu es to savu māti nīstu un lamāju no panckām ārā.
Attiecības ir ok, jo, zinot viena otru, mēs esam iemācījušās turēt muti.
Mēs sazvanāmies un aprunājamies, kā ta iet, kā ar veselību utt.
Bet. Ja man jāsaka "es savu māti mīlu", tad man tā īsti mēle neklausa.
Nu jā, un, protams, protams, viņu var arī saprast, jo viņa arī ir ellē augusi.
Ōma mūždien skandalēja ar savu dzērājvīru, un kopā ar savu māsu meitas padarīja par bezrakstura murmuļiem. Valdonīga tā mana ōma bija. Viņai vēl, mani audzinot, bija saglabājusies vēlme visu kontrolēt - lasīt vēstules, dienasgrāmatas un pārbaudīt somas/kabatas/atvilktnes.
Reizēm, kad māte man atstāsta savas izjūtas vai atmiņas, man gribas kliegt "akdies, kādi murgi!!", bet tik nejauka es neesmu.
Viena epizode, ko viņa stāstīja:
Mums ar mammu attiecības nebija tādas, ka mēs viena ar otru īpaši čubinātos. Vienīgi pēdējās mammas dzīves dienās gan vienreiz, kad es viņai blakus apsēdos, viņa man galvu pie pleca pieglauda....
________
Vienreiz! Pirms miršanas!
Nu jā, tad es sapratu dažas savas dzīves epizōdes.
Kad man nositās klasesbiedrene, es raudāju un uzliku mammai galvu uz pleca. Viņa sēdēja tā, it kā es būtu vismaz pitons, kas viņai lien pa roku.
Ar sīkajām māsām gan tik traki nebija. Tāpēc man reizēm šķiet, ka es piedzimu jau pieaugusi.
Ai, bet nu jau pietiks pa tām mātēm.
Jāiet savi bērni aiz ausīm paraustīt un pie kārtības saukt. |
|