| |
[Jul. 12th, 2004|08:57 am] |
| [ | mood |
| |  sad | ] |
| [ | music |
| | da kāda te mūzika! | ] |
Ek, atkal mani pareģojumi piepildās! Kā man tas reizēm nepatīk!
Tajā brīdī, kad uzzināju, ka man būs mazais un kad aptvēru, ka viņš piedzims laikā, kad dzimusi mana Oma, sabijos, jo sapratu, ka noteikti notiks paaudžu nomaiņa. Cerēju, ka kļūdīšos, bet nekā. Tā arī beidzot notika. Manā ģimenē ir dzīvas Adamsu tradīcijas - ja kāds ģimenē dzimst, kādam arī jāmirst. Vakar Oma nomira gan.
Ek, nu tā jau ir 93 gadi nav joka lieta, laiks jau it kā bija, bet vienalga tā drusku skumīgi. Pateicoties šitam pareģojumam jūtos drusku vainīga. Ek, paredzēt lietas, tā ir nelaba īpašība. Labi, ka man šitās apskaidrības lēkmes ir samērā retas.
G, tu redzi, nu ir ziepes ar To lietu... |
|
|
| |
[Jul. 12th, 2004|09:17 am] |
Nekam nav gala, nekam nav sākuma.
Varbūt, ka ir bet tā pāreja no viena uz otru ir tik izsmērēta, ka es to neredzu.
Ja skatās no attāluma - nu it kā ir. Pieej tuvāk, un robeža izsmērējas.
Kustība pa spirāli. Uz augšu vai leju, vai sāniem - tas atkarīgs no redzes leņķa.
Ek, viss ir tik relatīvs!
Nav absolūtas patiesības, nav vspārcilvēcisko vērtību. Nu nav!
Ir mūsu sajūtas. Liekas, ka šitā ir labi, jo tad es un varbūt vēl kāds jūtas labi.
Un tā nemaz nav slikti.
Vienīgi drusku sarežģītāk.
Sarežģītāk nekā tad, kad galvā ir rīcības shēma - tas ir labi, tas slikti, tas taisni, tas šķibi, jo tā kāds teica.
Bet sarežģītāk man vienmēr licies interesantāk.
Ak, es muļķe! |
|
|