| Melnais sargeņģelis |
[Jun. 2nd, 2004|09:27 am] |
Reiz - sensenos laikos kāda dīvaina un nesaprātīga ģimene ieviesa suni. Lielu melnu vilku un nosauca to par Marsi. Marsis auga, kā nu prasdams, bet nesanāca viņam izaugt par Marsi. Izauga par Marsellu. Kad saimnieki to konstatēja, bija jau par vēlu. "Marsis" sunim bija tik ļoti pielipis, ka tur vairs neko mainīt nevarēja.
Šī dīvainā ģimene gandrīz neko neprata un nezināja. Labi viņi bija apguvuši tikai vienu lietu - novest līdz histērijai viens otru, apkārtējos ļautiņus un, protams, arī suni. Suns, kā jau suns, to visu mēģināja paciest, kas ne vienmēr gan sanāca labi.
Tad dīvainā ģimene nolēma ieviest arī bērnu. Galu galā, visiem tādi ir. Nevar taču atpalikt. Pēc neilga laika tas arī izdevās. Mājās parādījās mazs, tukls un trokšņains radījums.
Marsis par to ļoti nopriecājās. Nu re, beidzot kāds prātīgs radījums šajā mājā. Tā kā Marsim savu bērnu vairāk nebija (tie bija izdalīti un likvidēti - kā nu kurš), viņa nolēma uzņemties šefību par šo mazo brēkuli. Beigu beigās, šiem ļautiņiem taču neko nevarēja uzticēt - kur nu vēl bērnu!
Tā dīvainajai ģimenītei sākās pamatīgas problēmas. Marsis augu dienu tupēja pie brēkuļa - pārsvarā zem bērna gultiņas. Iespēju robežās Marsis centās atgaiņat visus no mazuļa, tajā skaitā bērna māmiņu. Parasti tas notika skaļi rūcot, klabinot zobus un kožot visiem kājās. Diemžēl, ne vienmēr tas izdevās.
Potams, ģimenīte šādas suņa rūpes nespēja novērtēt. Sunim jāpazūd!
Marsis mira varoņa nāvē - neatkāpusies no savas pārliecības, viņa tika pakārta.
Vēlāk gan atklājās, ka viņa neaizgāja tā pat vien. Ko īsti viņa sarunāja ar citiem zvēriem pirms aiziešanas, par to vēsture klusē. Taču kopš tās dienas mazo bērnu visur pavadīja dzīvnieki. Pieaugušiem neizskaidrojamā kārtā meitene spēja sapraties ar visiem apkārtnes kaķiem un suņiem. Arī vēlāk, kad meitene paaugās, šīs spējas neizzuda. Šķita, ka visa dzīvā radība uzskata šo būtni par kādu no savējiem.
Kad jocīgā ģimenīte meitai izstāstīja par Marsi, viņa klusēja un domāja par to melnā sargeņģeļa sajūtu, kas viņai vienmēr sekoja. |
|
|
| |
[Jun. 2nd, 2004|05:03 pm] |
Vārds "ģimene" manās acīs ir tik ļoti apcūkots, ka es to negribu lietot, apzīmējot savas migas iemītniekus.
A ko darīt? Ir zināmi sinonīmi?
Vai varbūt reabilitēsiet un rehabilitēsiet šo vārdu man par prieku?
Nu lūdzu... |
|
|
| |
[Jun. 2nd, 2004|05:07 pm] |
Šovakar viņai gribējās nomazgāties vannā. Viņai ļoti patika iegremdēties smaržīgos un siltos putu mākoņos. Atslābināties un sildīties ilgi, ilgi...
Vannā, plīkšķēdams un atbalsodamies pret augstajiem griestiem, sāka tecēt siltais ūdens. Viņa pievienoja ūdenim vannas putu šķidrumu un brīdi priecājās par kāpjošajiem baltajiem mākonīšiem.
Kad vanna bija jau pusē un telpa piesilusi, viņa sāka atbrīvot savu meitenīgo augumu no apģērba. Viņa pakāpās uz vannas malas, lai aplūkotu savas mazās un mazliet sāpīgās augošās krūtis spogulī. Jauki! Viņu aizrāva šis interesantais nobriešanas process. Agums bija izveidojies tīri glīts. Mazās, stingrās krūtis, slaidais lapsenes viduklis un apaļīgie gurni un tas nelielais apmatojums tur - lejā... Hmmm.... Viņa piesevis pasmaidīja.
Tad viņa sāka lēnām gremdēties ūdenī. Ak, kas tā par sajūtu, kad silts ūdens un putas palēnām pārņem kājas, gurnus, vidukli un, vibeidzot, visu pārējo ķermeni!
Kad viņa bija gandrīz sakususi vienā veselumā ar putām, viņa izdzirda, ka atveras virtuves durvis un kāds nāk. Ak, nē! Atkal viņš!
Sagaidījis, kad pārējie ģimenes cilvēki atraduši sev ko darāmu istabā, viņas patēvs atkal bija atilcies uz virtuvi! Ak, viņa jau zināja, kas sekos...
Viņš atkal mēģināja atbīdīt vannasistabas durvīs kādu spraugu. Šiem gadījumiem bija sagatavots trauks ar ūdeni, ko iešļākt viņam acīs. Lai pēc tam domā pats, kā attaisnoties par slapjo virtuves grīdu.
Tad viņš atkal atsāka kārtējo monologu: "Zini, es tevī esmu tik ļoti iemīlējies! Tev ir tik smuks dupsis. Zini, es gribētu kādreiz savu zobenu ielikt tavā makstī. Sākumā tā drusku, tikai galiņu. Mmmm! Vēl labāk, ja tev būtu mēnešeizes. Tad es nokrāsotu savu zobenu sarkanu."
"Ak, ej taču prom! Izbeidz!" viņa novaidējās.
"Kāpēc? Es gribētu bērnu no tevis. Es esmu tā iemīlējies!"
"Ej, prom, vai es beidzot pateikšu mammai!" viņa sāka izmisīgi šņukstēt.
"Oi, to gan nedari! Tu taču zini kas būs. Mammu nevajag tā satraukt!" viņš izklausījās sabijies, "Tu raudi? Kas notika?"
"Tu taču zini, ka man tas viss nepatīk! Cik tad var! Tu man esi apriebies! Ej, prom!" viņa jau kliedza.
"Nu labi, labi." viņš tomēr aizgāja.
Viņa palika viena savā nu jau aukstajā vannā. Izmisīgi raudam par savu pretīgo ķermeni, par savu sasodīto pēcpusi, kas vienmēr piesaista kādu riebekli. Ak, dievs! Cik tas ilgi turpināsies!? Cik vēl ilgi! Par ko tas viss!? Kāpēc, cik vien viņa sevi un šo tipu atceras, viņai bija jājūtas tik vainīgai!?
Tad viņa apņēmīgi atgrieza ūdeni, noskalojās, noslaucījās un gāja uz istabu.
"Vai tu jau nomazgājies?" jautāja māte.
"Jā" viņa atbildēja ne pārāk priecīgi.
"Kas ir? Kas atkal nav pa prātam?" mīļotā māmiņa apvaicājās.
"Ai, nekas taču!" viņa atrūca un ielīda gultā zem segas, kur atdevās savam vienīgajam glābējam - miegam. |
|
|