| Melnais sargeņģelis |
Jun. 2nd, 2004|09:27 am |
Reiz - sensenos laikos kāda dīvaina un nesaprātīga ģimene ieviesa suni. Lielu melnu vilku un nosauca to par Marsi. Marsis auga, kā nu prasdams, bet nesanāca viņam izaugt par Marsi. Izauga par Marsellu. Kad saimnieki to konstatēja, bija jau par vēlu. "Marsis" sunim bija tik ļoti pielipis, ka tur vairs neko mainīt nevarēja.
Šī dīvainā ģimene gandrīz neko neprata un nezināja. Labi viņi bija apguvuši tikai vienu lietu - novest līdz histērijai viens otru, apkārtējos ļautiņus un, protams, arī suni. Suns, kā jau suns, to visu mēģināja paciest, kas ne vienmēr gan sanāca labi.
Tad dīvainā ģimene nolēma ieviest arī bērnu. Galu galā, visiem tādi ir. Nevar taču atpalikt. Pēc neilga laika tas arī izdevās. Mājās parādījās mazs, tukls un trokšņains radījums.
Marsis par to ļoti nopriecājās. Nu re, beidzot kāds prātīgs radījums šajā mājā. Tā kā Marsim savu bērnu vairāk nebija (tie bija izdalīti un likvidēti - kā nu kurš), viņa nolēma uzņemties šefību par šo mazo brēkuli. Beigu beigās, šiem ļautiņiem taču neko nevarēja uzticēt - kur nu vēl bērnu!
Tā dīvainajai ģimenītei sākās pamatīgas problēmas. Marsis augu dienu tupēja pie brēkuļa - pārsvarā zem bērna gultiņas. Iespēju robežās Marsis centās atgaiņat visus no mazuļa, tajā skaitā bērna māmiņu. Parasti tas notika skaļi rūcot, klabinot zobus un kožot visiem kājās. Diemžēl, ne vienmēr tas izdevās.
Potams, ģimenīte šādas suņa rūpes nespēja novērtēt. Sunim jāpazūd!
Marsis mira varoņa nāvē - neatkāpusies no savas pārliecības, viņa tika pakārta.
Vēlāk gan atklājās, ka viņa neaizgāja tā pat vien. Ko īsti viņa sarunāja ar citiem zvēriem pirms aiziešanas, par to vēsture klusē. Taču kopš tās dienas mazo bērnu visur pavadīja dzīvnieki. Pieaugušiem neizskaidrojamā kārtā meitene spēja sapraties ar visiem apkārtnes kaķiem un suņiem. Arī vēlāk, kad meitene paaugās, šīs spējas neizzuda. Šķita, ka visa dzīvā radība uzskata šo būtni par kādu no savējiem.
Kad jocīgā ģimenīte meitai izstāstīja par Marsi, viņa klusēja un domāja par to melnā sargeņģeļa sajūtu, kas viņai vienmēr sekoja. |
|