|
Jun. 2nd, 2004|05:07 pm |
Šovakar viņai gribējās nomazgāties vannā. Viņai ļoti patika iegremdēties smaržīgos un siltos putu mākoņos. Atslābināties un sildīties ilgi, ilgi...
Vannā, plīkšķēdams un atbalsodamies pret augstajiem griestiem, sāka tecēt siltais ūdens. Viņa pievienoja ūdenim vannas putu šķidrumu un brīdi priecājās par kāpjošajiem baltajiem mākonīšiem.
Kad vanna bija jau pusē un telpa piesilusi, viņa sāka atbrīvot savu meitenīgo augumu no apģērba. Viņa pakāpās uz vannas malas, lai aplūkotu savas mazās un mazliet sāpīgās augošās krūtis spogulī. Jauki! Viņu aizrāva šis interesantais nobriešanas process. Agums bija izveidojies tīri glīts. Mazās, stingrās krūtis, slaidais lapsenes viduklis un apaļīgie gurni un tas nelielais apmatojums tur - lejā... Hmmm.... Viņa piesevis pasmaidīja.
Tad viņa sāka lēnām gremdēties ūdenī. Ak, kas tā par sajūtu, kad silts ūdens un putas palēnām pārņem kājas, gurnus, vidukli un, vibeidzot, visu pārējo ķermeni!
Kad viņa bija gandrīz sakususi vienā veselumā ar putām, viņa izdzirda, ka atveras virtuves durvis un kāds nāk. Ak, nē! Atkal viņš!
Sagaidījis, kad pārējie ģimenes cilvēki atraduši sev ko darāmu istabā, viņas patēvs atkal bija atilcies uz virtuvi! Ak, viņa jau zināja, kas sekos...
Viņš atkal mēģināja atbīdīt vannasistabas durvīs kādu spraugu. Šiem gadījumiem bija sagatavots trauks ar ūdeni, ko iešļākt viņam acīs. Lai pēc tam domā pats, kā attaisnoties par slapjo virtuves grīdu.
Tad viņš atkal atsāka kārtējo monologu: "Zini, es tevī esmu tik ļoti iemīlējies! Tev ir tik smuks dupsis. Zini, es gribētu kādreiz savu zobenu ielikt tavā makstī. Sākumā tā drusku, tikai galiņu. Mmmm! Vēl labāk, ja tev būtu mēnešeizes. Tad es nokrāsotu savu zobenu sarkanu."
"Ak, ej taču prom! Izbeidz!" viņa novaidējās.
"Kāpēc? Es gribētu bērnu no tevis. Es esmu tā iemīlējies!"
"Ej, prom, vai es beidzot pateikšu mammai!" viņa sāka izmisīgi šņukstēt.
"Oi, to gan nedari! Tu taču zini kas būs. Mammu nevajag tā satraukt!" viņš izklausījās sabijies, "Tu raudi? Kas notika?"
"Tu taču zini, ka man tas viss nepatīk! Cik tad var! Tu man esi apriebies! Ej, prom!" viņa jau kliedza.
"Nu labi, labi." viņš tomēr aizgāja.
Viņa palika viena savā nu jau aukstajā vannā. Izmisīgi raudam par savu pretīgo ķermeni, par savu sasodīto pēcpusi, kas vienmēr piesaista kādu riebekli. Ak, dievs! Cik tas ilgi turpināsies!? Cik vēl ilgi! Par ko tas viss!? Kāpēc, cik vien viņa sevi un šo tipu atceras, viņai bija jājūtas tik vainīgai!?
Tad viņa apņēmīgi atgrieza ūdeni, noskalojās, noslaucījās un gāja uz istabu.
"Vai tu jau nomazgājies?" jautāja māte.
"Jā" viņa atbildēja ne pārāk priecīgi.
"Kas ir? Kas atkal nav pa prātam?" mīļotā māmiņa apvaicājās.
"Ai, nekas taču!" viņa atrūca un ielīda gultā zem segas, kur atdevās savam vienīgajam glābējam - miegam. |
|