|
[Jun. 13th, 2006|10:09 am] |
Nu es itkā saprotu, ka cilvēks no darba atnāk piekusis un cemmīgs, bet šito es nesaprotu!
Atnāk mājās. Tjipa sveiki, sveiki. Un tad sākās teksti itkā mēs būtu jau stundu strīdējušies - ...un tu arī blababla ...
Pagriezos un gāju gulēt, tāpēc nezinu ar ko ģimenes skandāls beidzās... |
|
|
Comments: |
es tomer sekoju viedajam padomam: neiet gultaa sastridejusamies!
I ko tad darīt? Ecēties līdz trijiem naktī, pamodināt zīdaini, ap četriem salabt, ap pieciem nokniebties un ap sešiem aizmigt. Pēc tā visa Mosties septiņos un naski tipināt uz darbu ar visu bērnu? Smalkas izredzes...
mums ir bijis (un atkal diezgan nesen) looti nu looti lidzigs scenarijs, vienigi fakc,ka mums nav zidainja.. nav kaut kadu iespeju salabt aatraak? ;)
Ņemot vērā faktu, ka cienīgais nāk mājās pusnaktī, tad nav gan. Un es jau arī neteikšu - jā, mīļais, tev taisnība, es esmu cūka, mauka un vienkārši stulbene. Es noteikti cīnīšos pretī nagiem un zobiem, jo neuzskatu, ka esmu tādu attieksmi pelnījusi.
varēji viņam izsniegt diktofonu, lai ierunā visas savas pretenzijas, un tu noklausīsies, kad būsi izgulējusies.
Laba doma! Noklausīšos darbā ar austiņām. Kolēģi brīnīsies - ko ta šī klausās, ka ik pa brīdim atskan tjipa - bļ..., maita! Nositīšu nafig! Idijōts! utt. | |