Es nisaprotu. Vai tiešām esmu tik naiva un domāju, ka tādu, kā es ir vairākumā vai arī "tie citi" domā, ka to otru ir vairākumā? Es nemaz nevaru iedomāties, ka spētu dzemdēt bērniņu ar vienu domu - pabalsts.
Nu, OK, ir sievietes, kam kaut kas tur smadzenēs buksē un viņas mazuli gaidīdamas īpaši viņu nekāro, bet taču kad tā mazā radībiņa ir piedzimusi, ik dienas kopjama, barojama un viņa tik bezpretenciozi paļaujās uz māmiņu, nu kā gan tur var domāt, ka šitais man ir tikai priekš pabalsta.

 Es labprāt gribētu vēl kādu vai kādus bebukus, un droši ka lielāks pabalsts pirmajos dzīves gados būtu man stimulējoša motivācija. Redz, dzīve ir iemācījusi, ka vīrieši ir mīļi un jauki, taču par 100% uzticēties nedrīkst nevienam. Bet tas brīdis, kad mazulītim piedzimstot es būtu darbnespējīga mani padarītu no tā mana vīrieša atkarīgu. Vistiešāk jau materiāli. Un tad nu nedod Dies' ka šis ņem un no stresa par brēkuli mājās nolemj tā pavairāk iemest vai vispār notīties un dienām 3-4. Nu re, tad man tas palielais pabalsts būtu taisni kā laikā, lai to pirmo mēnešu ņudzekli samērā rāmi, bez morālām traumām pārnestu. Kad jau mazais apvēlies un veselīgs, tad es varu arī vispār bez tiem pabalstiem iztikt.

Piemēram mana lielā bērna pabalstu ikmēnesi izņem mana mamma un tas paliek viņai, kā mans ieguldījums viņas saimniecībā. Tā naudiņa ir priekš manis tik itnekāda, ka nav jēgas viņai pat pakaļ braukt. Drīzāk es šodien gribētu, lai valsts manam lielam bērnam dod atspaidu citādos veidos. Ja būtu vairāk un par pieejamām cenām vasaras nometnes. Nevis pāris valsts iestāžu organizētās, kas ir "aizsistas" pirms vēl par tām paziņo un pārējās par 6-10 Ls dienā. Labi, uz vienu tādu vienā vasarā es savu atvasi aizsūtīt varu, bet pārējo vasaru ko? Vai nu nīkt Rīgas dzīvoklī un blenzt līdz zilriņķacīm Cartoonnetwork (man ta darbs ir neatkarīgi no skolas brīvlaikiem, un ārā, centrā man nu itnemaz viņu vienu laist negribas) vai arī laukos dauzīties tā, ka nekad nezin kāds un no kuras puses viņš pārnāks mājā. Nāves trasītes ar pārgrieztu pēdu ierodoties, tad gandrīz noslīcis pils dīķi, tad ar ciema puikām sakāvies, ka zilumu uz miesas vairāk kā balto laukumu. Vecā mamma jau ar nomālu tīni galā netiek, viņai jau gan arī darzs ir Dievs. Un skolas laikā es gribētu, ka valsts parūpētos, lai otrās maiņas bērniem nav jānīkst rīta cēliens pie TV. Visi pulciņi ir vai nu no 8-9 vai tā ap 11:00. Bet uz tiem 11 viņš jau netiek, jo 12 vai 13 skola sākas. Kino rīta seanss arī ir uz robežas ar stundu sākumu. Vecmāmiņa Rīgā nav ņemams kā valsts ģimenes plānošanas faktors, jo vienam viņa ir otram nav. Mums ir. Bet viņa strādā. Un atšķirības lielas no tā, ka puika nīkst savās mājās pie TV vai vecmāmiņas mājās pie TV, kamēr viņa blakusistabā ir ierakusies dokumentu kalnos, nav.

 Un vēl es gribētu, ka valsts vairāk rūpētos un interesētos par tiem bērniem, kas ir uz ielas. Braucu ka es no laukiem un skatos, kā divi puišeļi nošmulētām mutēm iekāpj autobusā un nopērk biļetes uz Rīgu. Puišeļiem tā starp 9-11gadi. Un šoferis pārdod. Un nemaz nejautā kur šie brauc un kā. Ja tā atceros no savas bērnības, bērneļi nemaz tik vienkārši starppilsētu autobusos kratīties nevarēja. Tomēr tika noskaidrots vai viņiem ir mērķis, vai viņus kāds sagaidīs. Un milici vairāk likās zinis par bērneļiem. Viena lieta ir ielu bērni, otra lieta - bērna emocionālā krīzē no mājām aizšmaucis "mājas bērns". Ir taču pat ļoti iespējams, ka tas mazais ir iespītējies un tešās tik uz priekšu sirsniņā tik vien kārodams, lai kāds viņu aizved atpakaļ pie mammas. Bet tāds kāds tagad parādās reti. Visādu perverso tipiņu pilnas malas un, ziniet, mani neuztrauc tas vai viņu soda pakarot, nošaujot, vai uz visu mūžu aiz restēm ietupinot, mani uztrauc tas, ka tam bērnam, kuram kāds nodara pāri TĀ, tam ir salauzta dzīvīte uz visu mūžu. Labi, labi, izvadās viņu pa psihologiem, terapetiem, atkopšanās kursiem, bet tā kā bija pirms tam taču nebūs vairs nekad. Man gribētos lai valsts vairāk RUPĒJAS par saviem jaunajiem pilsoņiem. Naudu viņi var arī tādu pliku man nedot. Vot. Paldies, ja izlasīji. Paldies, ja saprati.