|
|
|
Novembris 19., 2013
13:04
Vakar biju centrā skatīties salūtu. Jau kādus gadus 7 salūtus skatījos no Pārdaugavas puses vai citādi attālināti. Šogad draugu samusināta aiztesos uz centru.
Vairāk tā nedarīšu. Milzīgi pūļi, piedzērušies krievu jaunieši, cilvēku simti man riņķī, bet himnu dziedāja labi ja 1%, bez tam, kamēr dziedam aiz muguras ausī kāds bļauj "Zajebis, bļ..., nah...". Sanāca svinīgums ar sakostiem zobiem. Šādos pasākumos man gribētos, ka, ja ne pasēž mājās, šie nedaasimilētie nelojālie atsaldeņi, tad vismaz žaunas tur ciet, vis-maz (!) valsts himnas atskaņošanas laikā.
|
13:28
Cik tālu var cilvēki aiziet? Cik šķērsām var domas aizbraukt? Un cik daudz tos ietekmē sānvēji?
Mazs zēns vēlas kļūt par šoferi, jo viņam patīk braukt ar autobusu. Kad viņš kļūst par šoferi, cilvēki joprojām domā un saka, ka šoferis ir cilvēks, kam patīk braukt ar auto. Par celtnieku kļūst cilvēks, kam patīk būvēt. Par skolotāju - kam patīk mācīt. Par lopkopi - kam patīk zvēriņi.
Mazs zēns, kas vēlas kļūt par karavīru parasti sapņo, kā mežā slēpsies, kā ienaidnieka plānus izjauks, kā mājas nosargās. Vai mazs zēns sapņo, kā cilvēkus šaus?! Ja vien galva vesela, tad nē. Bet tad, kad zēni ir kļuvuši par vīriem, ir iestājušies darbā aizstāvēt savas mājas, tad sānvējšs cilvēku prātus ir sapūtis ļoti stipri. Pēkšņi viņus sauc par slepkavām. Par tiem, kas noslēpsies, lai nošautu. Bet slepkavas sēž cietumā, vai arī tiek meklēti, lai tur iesēstos. Jo par karavīriem nemaz nevar kļūt cilvēki, kam patīk vai gribas cilvēkus šaut. Tādiem nemaz nedod pielaides, tādiem nedod ieročus. Bet vēji pūš un cilvēki ļaujas, lai viņiem dažas prāta daļas arī izpūš.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |