|
|
|
Novembris 11., 2011
00:37
Gustavo akustiskajā koncertā ar skaņu kaut kas bija dziļā dē. Vismaz balkonā žļerkstēja un žvadzēja. Gustavo un meitenes sirsnīgi dziedāja, bet neatnesās līdz ausīm tik labi, kā varēja. Dziesmas man pat iepatikās. Dažas pat ļoti. Skumji mulsināja, ka dziesmā, as veltīta "Manai pilsētai", kaut kā pēc loģikas šķiet, ka Rīgai vizualizācijā sveša pilsēta un svešatnes antīko kartiņu skati. Pats Gustiņš gan runāja par daudz starp dziesmām. Vispirms es domāju, ka es vienkārši esmu par vecu, bet promejot dzirdēju ar jaunos ļaudis apspriežam, ka runas pauzes tomēr nežēlīgi garas. Un mazsaturīgas. Bet kopā puisim liels spožs žetons, jo dziesmas bija skaistas un viņš cenšas un dara, un nečīkst.
|
17:10
Baigi, baigi skumji.
Un vēl -
šogad armijas vadība vispār neatceras par mūsdienās kritušajiem karavīriem. Iepriekšējos gados atcere bija noliekot ziedus pie Kalpaka pieminekļa. Un visādas klupšanas protokolā ar to, kur "grūzt" kritušo radiniekus. Tad nu vienkāršāk ir, ka šogad atceras tikai 1.bataljona līmenī. Nu ir jau arī sava taisnība, krita, apglabāja, ordeni iedeva - nu nav ko tur vairs. Galvenais lai ģenerālim nebūtu neērta pašsajūta runājot ar kaut kādiem tur kritušo radiem. Nepatīkami taču. Nav ko.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |