|
|
|
Jūnijs 29., 2004
09:35
Es braucu uz darbu. Un ielas malā, bet tā kā tuvu vidum gulēja kas. Es domāju, ka liels liellopa kauls un vēros uz to cieši, lai savam blakussēdētājam teiktu ko aptuveni "redz kur sunīša brokastis". Bet tad es sapratu, ka tā ir norauta cilvēka roka. Es sabijos.Salecos. Tad vēlreiz sabijos, jo sapratu, ka par faktu, ka redzu norautu cilvēka roku vientuļi mētājamies Rīgas ielas vidū, nebiju sabijusies tik ļoti, cik jūtīgam cilvēkam laikam pienāktos.
Tagad es te sēžu, klabinu, un mēģinu sevi pierunāt, ka tā bija tikai tāda nepamodušamies cilvēka vīzija. Nakc murgaino sapņu turpinājums. Tā būtu labāk. Citādi man jādomā par to, kam tā roka piederēja, kur viņš pats. Un par to, ka viņa tur iepējams joprojām guļ. Kāda garāmbraucoša mašīna pārbrauc pār pirkstiem, cita pasit sāņus.
Nē, nē. Es domāšu, ka tas man tikai tā likās.
|
15:18 - Laukos no ciema bērniem noklausīta saruna
Meitene: A uzmini kas man matus sapina!
Puika: Mamma.
M: Muuuļķis, man mamma nemaz mājās nav.
P: A kur ta viņa ir?
M: Uzmini!
P: Kapos.
M: Jāāā. A uzmini ar ko?
P: Ar tēti.
M: Muuuuļķis, man tētis darbā. Ar tanti.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |