|
|
|
Maijs 12., 2004
12:00
Sapņoju vaļā acīm. Pasaule man smaida. Es smaidu tai. Kastaņi zied, kā nenopūstas sveces. Ķiršlapiņu lietus Rīgā. Ziedoņa Zaļā pasaka ienāk pilsētā. Absolūti perfekta pirmsapbērnošanās svētā laimes sajūta. Tērpjos baltā, mazgāju dvēselīti dzidru un pozitīvu. Žūžo domas.
Smaržo dzejnieknarcises.
Es esmu dzīva!
Mūzika: THE MAVERICKS - Something Stupid
|
12:16 - žargons un lamuvārdi
Ievadam varu teikt, ka pati mēdzu sulīgi nolamāties ne tikai krievu valodā trīsstāvīgi, bet arī latviešu un angļu valodā. Reizēm, lai radītu lingvistiski pareizu kontekstu aprakstot kādas darbības mēdzu lietot žargonvārdus, kā jau būsiet manā žurnālā ievērojuši. Bet principiāli lietoju tikai tos jēdzienus, kuru nozīmi pilnībā izprotu.
Bet stāsts šoreiz ir par pārdomām, kuras manā galvā sāka raisīties pēc iepazīšanās ar "urlu" tēmu te un citur pilsētā gan verbālā, gan rakstiskā formā. Kā arī novērojumu, kā žargonā parādās arvien vairāk jēdzienu par kuru izcelsmi vairumam to lietotāju ir visai miglaina vai pat nav nekāda priekšstata. Tagad gan tikai par vienu konkrētu jauno plaši lietoto žargonvārdu "urlas".
Pašos pirmajos atmodas gados lasiju kāda bijušā Rīgas Centrālcietuma ieslodzītā, kurš bija aizbēdzis uz Zviedriju, rakstīto atmiņu grāmatu. Ļoti detalizētu aprakstu par Padomju cietumu iekšējo kārtību. Ne jau to, kā sargi sargā. Par iekšējo kārtību, kā cietumnieki tiek sadalīti pa galdiem, kādas kuram ir tiesības vai beztiesība. Pilnīgi atsevišķa pasaule (atmiņas par toreiz lasīto man uzjundija arī RL šīmēneša publikācija par ĀB ASV cietumos). Protams reizē ar cietuma iekšējās vides un starpcietumu saiknes aprakstu šai grāmatā bija diezgan daudz informācijas arī par kriminālās pasaules kārtību PSRS. Daudz terminu. Nu jāatzīst, ka esmu arī vairākus citus rakstus, grāmatas un stāstus par šo tēmu lasijusi/klausijusies un pievērsusi tiem uzmanību. Manā uztverē tā ir sava veida pirmpasaule. Nežēlīga ar necilvēcīgiem (zvērīgiem neteikšu - zvēru likumi ir humānāki)likumiem un neiedomājami sarežģītu riebeklību izperinošu prātu radītiem priekšstatiem pat to, kā kam ir jābūt. Rožainākā un holivudiskākā šīs tēmas patreiz pieejamā grāmata ir "Esmu kronēts zaglis", ko gan ieteiktu lasīt krieviski, jo latviskotie jēdzieni šai tēmā nekādi neiederas - arī Latvijas noziedznieki lieto tos pašus slāvu jēdzienus.
Tad lūk: šo aprindu cilvēki gadu desmitiem ir sevi un savējos atpazinuši sabiedrībā ne tikai pēc tolaik zīmīgajiem tetovējumiem, bet arī pēc savas specifisko jēdzienu pilnās runas. Viens no to ļaužu vādriem ir "urla". Ar šo vārdu tika apzīmēti viszemākās kārtas zagļi. Zemākie no zemākajiem. Tie nebija Ostapi Benderi vai noliktavas strādnieki, kas šmugulēja padomju savienības uzskaites papīrus. Tie bija ļaudis, kas grāba visu, kas pagadijās pa rokai, kas zaga arī to, no kā īpašas jēgas pat nebija. Principā pielīdzināmi daļai tagadējo bomžu, kuri zog, lai pārdotu un iegūtos līdzekļus nodzertu. Ja "urlas" nonāca cietumā, viņi bija tie, kuru vieta bija blakus sabiedriskajai atejai. Necilvēcīgākajos cietumos viņiem arī uzturam lietojamo ūdeni bija atļauts ņemt tikai no atejas. Viņiem nebija ļauts ēst pie galda vai gulēt uz lāvām. Visa eksistence bija blakus atejai.
Vārdā "urla" nav ne grama pozitīvisma. Šis vārds norāda par tā lietotāja piederību zināmām aprindām. Tie jaunieši, kuri viņu lieto apzīmējot savu vidi, manuprāt, ir vienkārši stulbi. Taču tie, principā daudzmazinteliģentie cilvēki, kuri lieto šo vārdu, pēc manas redzējuma, šķiet, neapzinās, kādu likmju spēlē sevi iemet.
Labi, labi - Rīgā birojā sēžot un garlaikoti internetā rakstot šādu apzīmējumu lietošana viņus nekādi neapdraud un nekādu atbildību neuzliek. Taču situācija var pārvērsties tiešām nelabvēlīgi pret šo pilsoni gadijumā, ja viņš vai viņa pielietos šo vārdu sarunā ar, piemēram, Lucavsalas tuvumā sastaptu svešinieku. (Kā zināms Lucavsalas pilsētai tālāko malu, krietnā daudzumā ir izvēlējušies par savu dzīvesvietu bijušie ieslodzītie). Šādā gadījumā krimonālo aprindu piederīgais var (un ir arī saprotams, kādēļ var, ja pieņem variantu, ka viņš ir nesen atbrīvots no kaut vai 5-7 gadu ieslodzījuma)uzskatīt runātāju par piederīgu vienam no viņu kopietas. Ja tā, tad no runātāja tiks sagaidīta viņu pasaules likumiem adekvāta rīcība, kuras nesekošanas gadijumā runātājs var sevi pamatīgi apdraudēt. Gan ar materiālām, gan fizisku bojājumu, gan leālām sekām.
Lūk.
|
13:47 - Kāds man sakars ar jūru?!
Savilku paralēles.
Toreiz, kad noslīka Estonia vēl par to nezinot staigāju absolūti kreisa apkārt. Manī virmoja šausmu izjūtas. Itkā zem ādas bet fiziski jūtamā veidā pārdzīvoju slīkšanu ar visām emociju un sajūtu nokrāsām un prāta šausmām par nepaspēto, lai arī biju Merķeļielas dzīvoklī, kur aiz loga skanēja tolaik ārprātīgi populāra dziesma "Pari, pari... (kautkoturfraču blur blur blur). Pēc tam uzzināju, ka Estonia ir noslīkusi.
Pirmdien aizmigu ar domu, ka ir noticis, kas patiesi slikts un nemaināms un otrdien ar vēl izteiktāku šo domu pamodos. Tai naktī noslīka Liepājas zvejnieku kuģītis.
Kāpēc es tik izteikti jūtu šos jūras notikumus???? Kāpēc es nejūtu citus - Rīgas nakts šausmu darbus, avārijas pāris kvartālus no manis, vētrā krītošo koku nosistos? Kāds man sakars ar jūru,kuru pirmoreiz ieraudziju tikai 5 gadu vecumā un kurā tālākais esmu bijusi ir līdz kaklam ūdenī???
|
|
|