|
|
Wednesday, September 3rd, 2014
|
11:59p - tur tālumā, aiz horizonta
Ir viegli aizpist uz ārzemēm un pēc tam pār plecu lūkoties. Gudri pamācīt. Apdirst. Konfliktēt. Norādīt uz nepilnībām. Teoretizēt. Pārmest nemešanos uz vairoga. Izfantazēties kaujās par taisnību. Mazliet grūtāk, bet ne neiespējami ir veģetēt attiecībās. Ignorēt pretrunas savā dzīvē. Ironizēt. Aizmirst, ka ir tādi, kas paši nomaksā savus rēķinus. Paši apmaksā savus ceļojumus. Medicīniskos izdevumus. Mātes medicīniskos izdevumus. Pavisam viegli ir kritizēt. Apriet. Tos, kuriem neder viens koferis. Kuri rūpes par kādu noliek augstāk nekā bumbulēšanos rinķī apkārt pa pasauli. Kuri neidealizē šo valsti, bet nevēlas arī aizbraukt. Jo psiholoģiskā iedaba cita. Pieredze atšķiras. Ir viegli izlikties labākam par visu pasauli, tikai joks tajā, ka pasaule nav melnbalta. Es ilgi domāju, ko man tas viss metaforiski atgādina, līdz pēkšņi atcerējos par savulaik lasītām padomju laika atmiņām. Aprakstīta situācija, kad atbrauca no Rietumiem trimdinieki un pusnelegālās vakariņās metās kritizēt, kāpēc necīnoties, kāpēc nepieprasot, kāpēc pakļaujoties. Kāpēc nevēršoties pēc palīdzības milicijā. Lūk, ar to arī man asociējas "tīrās" naudas meklējumi.
(6 comments |comment on this)
|
|
|
|