t

sarkanvilks iepostēja lūk, šādu linku.

Sen nebiju neko lasījusi ar tādu interesi. Paralēli galvā skanot to drausmīgo ritmisko aplausu skaņai, iedomājoties nepanesamo brīdi, kad aplausu haoss pāriet sakārtotībā. Cik interesanta doma saistīt to ar totalitāro režīmu, nu, patiešām.. Tikai viens teikums mani samulsināja - ka cilvēki no šiem ritmiskajiem aplausiem gūst prieku. OK - raidījumā "Greizais spogulis" u. tml. to var redzēt un tas pat šķiet iederīgi, bet šeit, Latvijā, Dailes vai jebkurā citā teātrī, kad tas jādara pašam, nu nē, fui. Nē. Laikam esmu viena no tiem rakstā minētajiem entuziastiem, jo vienmēr cenšos šo kopīgo ritmu izjaukt, kaut kā nojaukt, bet bāc, Dailes teātrī tas ir vairāk kā jebkur citur neiespējami, un man atliek tikai padoties. Ļoti nomācoša sajūta.

Rindas uz mikriņiem vakaros ir tādi kā maziņi flešmobiņi.

mēs jau nekad nezinām, no kādas vēlēšanās liesmiņas aizdedzam savu svecīti baznīcā.