t - 16. Oktobris 2010

Vēl vakardien es pirmo reizi mūžā gadījos starp stāviem apstājušamies liftā kopā ar vēl 4 cilvēkiem. Labā ziņa - mēs tur pavadījām tikai vienu salīdzinoši ātru pusstundu, un, tā kā liftam bija no iekšpuses atveramas durvis, bija sajūta, ka gaisa gan jau nepietrūks. Plus vēl caur stiklotām durvīm puslīdz varēja redzēt 4. stāva kāpņu laukumiņu. Šādā vecā liftā, manuprāt, iesprūst ir daudz foršāk, nekā kaut kādā hermētiski noslēgtā kastē.

Tātad, kamēr saprātīgais ulvs  no lifta zvanīja policijai (lasi, lifta emergency dienestam), kuri, par brīnumu, 11tos 5dienas vakarā tomēr strādā), liftā sākās tirgus. Nekad nedomāju, ka tik maz cilvēku var uztaisīt tādu trobeli. Nezinu, vai nepārtraukta  smiešanās ir sliktāk nekā nepārtraukta runāšana. Nu, droši vien. Ja es būtu viena, droši vien būtu tikai puslīdz izbaudījusi pasākumu. Bet tagad es varēju to izbaudīt pilnībā - mazā liftā ar, iespējams, izpuvušu grīdu, īssavienojuma briesmām un cerību, kas brauc kaut kur no Tallinas ielas. Mēs neraudājām, bet sadevāmies rokās un lūdzām Dievam, lai pēc 5 minūtēm mēs būtu brīvi. Pēc 5 minūtēm lifts noraustījās. Kā vēlāk man stāstīja, esot atskanējusi balss no mašīntelpas (tā arī neuzzinājām, kur tā ir): Durvis ciet! Mēs aizvērām durvis. Pēc sekundes bijām 1. stāvā un devāmies ārā kā jau no pagaidu aizturēšanas izolatora, tikai vēl 5reiz ātrāk. Bija silti. Mēs bijām brīvi.

Ceļš līdz Depo, kas citādi aizņemtu kādas 20 minūtes, šoreiz aizņēma divas. Mēs aizmirsām pat ieiet alkohola veikalā. Pa ceļam, uz Brīvības un Dzirnavu ielas stūra, stāvēja 2 meitenes un skaļi sauca Dimu, kas droši vien dzīvoja kādā septītajā stāvā. Dima neatsaucās, toties morloku_karalis sajuka prātā. Un mēs dzīvojām laimīgi.