Gribējās parunāties...
Brīnišķigs vakars - sēžu viena pati, otrā istabā dzirdu Alekša krākšanu, un dzeru vīnu/šampanieti.
It kā viss ir labi, pat varētu teikt skaisti, bet tomēr...
Kaut kas ļoti nav kārtībā. Viss ir nomākti, neinteresanti, rutīniski.
Es gribu, lai ir kolosāli, jautri, interesanti, kaut kas kaislību pilns.
Nē, nu nekad jau nevar iegūt kaut ko patiešām labu, bet es cenšos...Fuck, es tiešām cenšos...un tas viss priekš kaķiem.

Viela pārdomām - pirms mēneša izdarīju lietu/darbību, kuru no sevis NEKAD mūžā nebūtu gaidījusi. sākotnēji mana reakcija bija gluži dabiska - bailes,neizpratne un bažas...Bet šobrīd - man ir pilnīgi vienalga - gluži pretēji, es vēlos to atkārtot. šovakar radās iespēja, bet sirdsapziņa man tomēr ir saglabājusies.
Gandrīz pēc nedēļas dodos uz ASV. Jau tagad varu pateikt, ka par savu rīcību es neatbildēšu un par visiem pārpratumiem nelikšos ne zinis.
Esmu vēl, paldies Dievam, jauna...un neļaušu, lai mani ieslēdz būrītī...sasodīts, es vēlos izbaudīt dzīvi, jaunību..
Stulbās saistības...viņas tik ļoti čakarē visu.
(diezgan smieklīgi, būtu es šo zinājusi pirms gada) :D

Ahujenna laba dzīve man. Viss iet kā smērēts. Ko vēlos, tas notiek. Man ir viss. MAN SASODĪTS IR TIEŠĀM VISS, KO ES VĒLOS.

Viss ir labi... viss nav labi. Viss ir labi un atkal dirsā.
Šobrīd, laikam, viss ir labi. Bet, man tā kaitina mājās tupēšana un nevarēšana kaut ko vērst par labu. Interneta resursi un telefons ir stulbākie veidi, kā sazināties 2viem cilvēkiem.
Es vēlos, lai mums viss ir labi.

Nedieniņas turpinās. Esmu viens varen' spītīgs putns. Pašai krīt uz nerviem, bet tā nu tas ir.
Kāpēc man vienkārši nav pofig ?! Būtu daudz vieglāk - kā man, tā citiem.
Septembris. Lielo pārmaiņu laiks. BEIDZOT.

BĻĒĢ. Es tiešām esmu dusmīga. Bēdīga, satriekta. Nezinu, man ļoti ātri jāizdomā, kas jautrs. Savādāk - būs dirsā.

Nu ja es netikšu arī akadēmijā, tad piedod man, mīļais Dievs, sargā savus riekstus drošībā!
Baigi nepatīk man tā nedrošības un neziņas sajūta. Vienmēr viss ir bijis skaisti un jauki. Vienmēr zinu, kur man ir jābūt, bet nu tagad viens elles ķīselis.
Tā jau šī vasara būtu ideāla. Pagājis mēnesis pēc izlaiduma, bet mājās esmu tieši tikai šonedēļ? Ko es daru atlikušajā laikā? Spriņģoju apkārt ar asti kājstarpē un laimīgi dziedu putniem šūpuļdziesmas. Šobrīd tiešām viss ir vislabākajā kārtībā, tikai tie stulbie eksāmeni. Esmu pat nedaudz gatavojusies. Kaut gan stimuls vasarā kaut ko darīt nav diezko liels. Bet būs labi, idiote tak neesmu. Paņems mani kā mazu kucēnu, kuru varētu ilgi un pacietīgi skolot.
ā, man koncertmeistare būs Nakase. Ja godīgi, vella sieviete, man no viņas ir bail, un ja visu sadirsīšu tikai viņas dēļ, tad nāksies sargāt ne tikai Dieva riekstus.
Astala vista!

Dzīve ir interesanta.
Tādi pavērsieni kā šajā gadā.
Interesanti, interesanti...
Gaidu iznākumu tam visam.
Labs sākums.
Kādas būs beigas?
Tu esi manā domās

Apbrīnojami.
Rīt ir pirmais eksāmens, kuru es varu arī nenolikt, BET.
Bet, manī ir tik liels miers un apbrīnojami laba sajūta par visu.
Esmu sākusi domāt racionāli, iemācījusies pilnīgi atslēgt domāšanu no nevajadzīgām lietām un arī lietām, kas rosina uztraukumu. Nezinu cik no tā visa ir labi, cik slikti, bet galvenais jau laikam pašsajūta.

Viss, protams, nerit ļoti labi, bet pašreiz es visu pieņemtu tā, kā tas ir.
Sintija teica, ja kautko vēlies, tad tas ir jādefinē. Ja to nedara, tad Visums nevar zināt, cik patiesībā tu daudz vēlies.
Tāpēc es definēju - gribu būt laimīga, bet ne pārlieku. Tā, lai pietiek vaļas pakāpelēt pa kalniem un lejām...

Tas bija kaut kas fantastisks. Tādas emocijas, tādi enerģijas lādiņi virmoja gaisā, ka es vairs nesaprotu vai vēlos doties jaunos apvāršņos, vai arī palikt tepat. Protams,ne viss bija tik labi kā plānots. Mūsuprāt, kora dziedājums nebalstījās uz elpas, toties skatuves šarmu mēs spējām novērtēt. Jāsaka gan, ka aplausi izskanēja tikai vienu reizi, kas varbūt arī nebija plānots. Nekas, bet tas būs rīt.
Esam vīlušies, jo mūsu norunas netiek izpildītas. Meli, liekulība, normu neievērošana.
Pēdējā laikā tik daudz pārdomu par apkārtējiem, par dažiem labiem " draugiem ". Tomēr zinām, ka neviens mums nepalīdzēs, jācīnās vien ir pašiem. Un to mēs arī daram - ejam ar skatu uz priekšu un ar paceltu galvu - pretī savam mērķim.
Tagad matu laka jau izplenējusi, ruļļi izgājuši, bet palikusi pāri ir skatuves smarža.
Ak, mūsu ģenialitāte. Mūsu šarms. Mūsu talants un gudrība. Mēs zinām, ka mēs daudz sasniegsim, mēs esam gatavi cīnīties.
Mēs jūs mīlam, dārgie draugi!
Meistars Raro.

eh, putni aizlidojuši...
Frīkainākais 5dienas kāds man vispār ir bijis. Bieži negadās tiešām sastrādāt tādas muļķibas, ka...pat īsti nevaru pateikt. Bet nu.. stulbums.Varētu rasties stulbi pārpratumi.
Vakardiena līdz ar to ĻOTI miegaina. dienas plāna bija izdarīt, pārmaiņas pēc, ļoti daudz, bet izdarīju, nu neteiksim, ka neko, bet maz katrā ziņā.
Šodien, BEIDZOT, aizsūtīju Juļkai analīzes 'maketiņu'. liela nopūta, jo vismaz kaut kas ir izdarīts.
Laiks mūz.lit. Laika vairs nav:(

hāaaa, pilnīgi pīrādziņi pa galvu lēkā.
Tik laimīga kā pēdējās divas nedēļas laikam neesmu bijusi nekad. Visu laiku ir priecīgi, viss tā tīri no sirds un vienaldzīgi.Putni galvā, pavasaris sirdī. Lēkāju, spriņģoju. Šodien ballīte. Ai, pašreiz ir labi.
Ilgāk saglabāt to sajūtu.
Galvenais nevienam nepieķerties. Un tas man jāiestāsta pašai sev:)

Nacionālā princesīšu diena. Kursos biju vienīgā meitene starp 10 vīru galvām. rēcīgi, tākā esmu neveikla, bija vismaz kas pildspalvas un telefonu paceļ.. :D
Bet vispār... man viss ir vienalga, tādā pozitīvā ziņā.. Pilna galva ar putniem, jāņtārpiņiem un pavasari. Man oficiāli ir sācies vasaras brīvlaiks. Par eksāmeniem nedomāju vispār. Negribu beigt domskolu. Gribu vnk atpūsties un baudīt dzīvi. Smaids, nebeidzamais smaids uz manām lūpām, jē.
Brīvdienās biju Hamburgā. Un es sapratu, ka vēlos tur būt. Vēlos būt viena no masas, starp nepazīstamajiem. Vēlos pilnīgu rīcības brīvību, nevēlos, lai kāds mani kontrolētu. Gribu savu dzīvi. Vācijā, Austrijā... vienalga kur, bet prom.

Šodien mana māmiņa uzzināja, ka es jau 4to gadu pīpēju.
Reakcija no viņas puses? Precīzāk būtu- NO REACTION!
Tas man viņā patīk.
Ļauj man pašam dzīvot kā gribas.
Jē, man beidzot viss patīk.

Nekad neesmu jutusies tik slikti.
Par nodarītā sekām jau sāk domāt tikai pēc tam. Un vārdi - nevaino tikai sevi, laikam šajā situācijā ir stulbākie, ko māte var pateikt.
Bet tagad es zinu kā tas ir - kaut ko izpostīt, kaut ko pilnīgi un galīgi sačakarēt...
Un vispār... Man nepieciešama kilometriem gara pastaiga cauri Rīgai, vienalga kurā virzienā. Jo tālāk, jo labāk.

Mājās esot atkal sakasījos ar mammu, bet beidzot sapratu, ko es gribu. Kur tieši es gribu braukt stāties...Ko es vēlos darīt vasarā... Tāda sajūta, ka viss ir sakārtojies.
Un jā, vispār pēdējā nedēļa bija baigi jauka.
Šodien atgriezos atkal mūzikas skolā, vecajā.. Piedalījos audzēkņu koncertā.. Beidzot es esmu skatuves cilvēks. Es vairs nebēgu un galvenais zinu, ko gribu.

Rīt, tas ir šodien -
1) kursa darbā jāuzraksta par komponistu un tekstu un JĀAIZSŪTA Jūlijai.
2) Kurme. VISS. padraiskoties pie klavierēm...
3) Jāatspēlē tēmas. Vispirms arī jāiemācās.
4) Jāizpīpē paciņa cigaretes.
5) Jāpaprasa, kas ir polifonija un kas tur ir uzdots.
6) Tākā solo eksāmens tuvojas lieliem smirdīgiem soļiem, jāiemet acis notācijā.

Yo, manas starpsemestra atzīmes iespārda riekstus. Esmu gandrīz nesekmīga 3 priekšmetos. Jūtos kruta.
Kur ir loģika 3 ar pus gadus non-stopā mācīties, bet pēdējā pusgadā visu riekstos salaist?
Jau trešo reizi neaizgāju uz vācu valodu... Vēl atliek 5.

Ok, man ir tādas parādu čupas, ka nāk raudiens. Bet nekas! No rītdienas es pati sev sastādīšu grafiku ar to, kas man ir jāizdara un kāpēc.
Vācu valoda izvirzās otrajā plānā, jo tiešām - mana vidējā atzīme nekad nav bijusi tik zema. Par to jau būtu pofig, bet vieninieki, gan nekad nav pušķojuši manu atzīmju lapiņu. Cool. Man beidzot ir stimuls.
Šovakar sāku formā kursa darbu. Tātad viens liels solis ir sperts. Galvenais ir sākt.
Solo, klavieres, DIRIĢĒŠANU, MŪZIKAS LITERATŪRA. Jēziņ, nevaru vien sagaidīt ballītes sākumu.

aaaaa.

āaaa, tāds siers galvā. Nezinu uz kuru pusi skriet. Parādu daudz, bet darīt negribas itin neko.
Visu dienu sēžu un skatos vienā punktā.
Pats labākais tas, ka man tas nav vēl apnicis.
Lēni, mierīgi, ar saprātu. Kaut kā tā.