Skrējiens pēc žetongredzena.
Tā arī saucas šī nedēļa.
Esmu ļooti nogurusi, bet ceru, ka rīt viss būs smuki.

Man vakar pazuda suns. Vienkārši pazuda.
2:00 staigāju apkārt un meklēju viņu. Neatradu.
Šodien kaimiņi viņu atrada pusstundas attālumā no mājām.
Bet atrada.
Džekam ir iekšās.

Es šorīt piecēlos un ko es darīju? Sāku raudāt. Kāpēc? Nav ne jausmas. Un tā visu dienu. Labākais, ka mammai šodien bija dzimšanas diena, bet es ieslēdzos istabā un pat neizgāju no tās.
Viss ir tik ļoti apnicis.
Doma par to, ka man jāsagatavo dokumenti, lai kaut kur iestātos uzdzen nelabumu. Deadline pēc divām nedēļām. Vai man ir laika? Vai man ir kāds kas palīdz? Vai kāds vispār saprot (es domāju manā ģimenē), ka man tas ir svarīgi? - NĒ!
Un visam pa virsu 2dien klavierēs ieskaite, kurā man noteikti pateiks, ka jāmaina programma, un man būs tieši mēnesis, lai to izdarītu.
5dien žetonvakars. Man nav neviena brīva vakara, lai kautko nopirktu velkamu un varētu arī aiziet uz to.
Man tiešām ir slikti no visa.
Es negribu cilvēkus.
Es negribu mācīties, jeb precīzāk, man nav spēka vairs mācīties.
Es vienkārši gribu prom.

jau 71 nedēļu atlieku mājas darbus latviešu lietaratūrā. Nu riebjas man tā dzeja. Tā vietā šovakar izvēlējos pildīt Kurmi :D Ērmīgi.
Man kāds teica, ka beidzot skolu, nekad dzīvē vairs nebūs tik daudz jāmācās.. teica arī, ka tad es būšot laimīgāka. Varbūt. Lai vai kā, man jau tagad tā visa pietrūkst.
Kā reiz arī šodien netīšam uzdūros jautājumam- ko darīši tālāk? Un tas vēljoprojām ir aizliegtais jautājums:)
Īstenībā, šobrīd man viss ir dziļi vienalga. Esmu nogurusi.

Gribēju vismaz beigšanas eksāmenus neatlikt uz pēdējo brīdi.
Līdz eksāmenam ir dažas stundas un man ir nopietnas nepatikšanas.

Tā vien sāk likties, ka neesmu vairs cilvēks. Šobrīd man nevajag neko, izņemot elementāras lietas, kas paredzētas izdzīvošanai... un tas viss.
Nogurums tagad pārņēmis pilnīgi visu...
Un man tiešām reāli iet ciet..

Jā, man ir depresija. Un kas par to.
Es nevaru paspēt visu izdarīt. Nu un...
Vispār viss tā čābīgi. Kāpēc man nav vienalga viss par to, kas notiek apkārt? Tā būtu nesalīdzināmi vieglāk.
Nav jau tā, ka es necenstos... Vienkārši visam ir savas robežas.

Man vairs nav spēka. Tik pat labi mani varētu iespundēt krātiņā, un drošvien es to pat nepamanītu..
Es tomēr laikam nespēju mācīties 23 h dienaktī, kas laikam ir loģiski.
Viss labais vienmēr beidzas.

Man īstenībā patīk darīt 47 lietas vienlaicīgi. Tad nav laika domāt par neko citu. Par neko lieku, es domāju.
Esmu depresīva un nedaudz eju sierā, bet pie tā, protams, ir vainīgs nogurums un negulētās naktis. Bet nekas!
Ik pa brīdim jau notiek arī kas labs.
Viss ir ļoti neskaidri, miglaini, bailīgi..

Rīt mans pirmais kontroldarbiņš iekš Goethe institut.
Tur ir tik forši, cilvēki ir tik jauki un vācu valoda tik skaista, tomēr!

Everything is so fucking nice.

Mana galva vienā brīdī vienkārši pārsprāgs.
No sāpēm.

Man patīk vācu valoda.
Es gribu iemācīties vācu valodu.
daudz, daudz prieciņš ir manī iekšā! :)

Wuhū, rīt sākas kursi. Kā man gribas mācīties:)
Nupat sakārtoju korim notis - 50 eksemplāri... 10 lapas, katra čupiņa rūpīgi sataisīta un sakniebta ar skavotāju... Un jā, tagad man sāp mugura.
Un man galīgi negribas braukt uz klases baļļuku... Jautājumi - "ko tu darīsi tālāk?", " kā šogad veicas?" , " mammai viss kārtībā?" , vai vēl labāk - " Tu šogad tāda gaišāka esi palikusi" - ir izsmēluši manu nebeidzamo pacietības mēru:)
Esmu pat šo to izdarījusi. Par to prieks, bet viss tas, kas gaida šajā pusgadā būs tāds ballīte. Galvenais jau laikam neatlikt uz pēdējo dienu...

hā, vienkārši lieliski. Vai var būt vēl labāk, visu dienu nosēžu rakstot kurmes modulācijas, bet aizejot pie klavierēm tikai saprotu, ka nekas pareizi. Super, tādas brīvdienas man patīk!

Laikam nekad neesmu darījusi vairāk kā šajā nedēļā... Pat saņēmu īpašo atļauju klasīšu izmantošanai līdz plkst. 22:00, BET tas viss, protams, beidzas ar repliku: " Var redzēt, ka neesi neko darījusi!" Tā nu man iet. Skumji.

Šī laikam bija mana smagākā nedēļa mūža...
Nē, man nav gājis slikti, pat varētu teikt, ka viss ir ļoti labi. Tikai nezinu vai aiz bēdām vai priekiem, bet šajā gadā nevienu - NEVIENU dienu neesmu bijusi skaidrā... tātad 9 dienas:) Rožainas, iespaidiem bagātas 9 dienas.
Ar tik daudziem cilvēkiem vienas nedēļas laikā nekad nebiju kontaktējusies... ar jauniem (nepazīstamiem), ar vecajiem, labajiem.
Jā, arī šobrīd... tūlīt būs 5:00 un tikko atgriezos no Stundentu kluba. Doma bija paņemt šo vakaru brīvu un varbūt nedzert, BET viss iegrozījās tā, kā tas ir iegrozījies un es jūtos labi:)

Parast jau saka, kā gadu iesāksi tā pabeigsi...
Taču, vēl pa vidu visam tam, saņēmu ļoti interesantu piedāvājumu no cilvēka, kura nemūžam neko tādu nebūtu gaidījusi. Un šis ir jau otrais darba piedāvājums man šajā gadā.
Diezgan cerīgi:)
Tiešām, visādā ziņā šis gads ir iesācies TIK cerīgi.

Goethe institut
15 akadēmiskās mācību stundas nedēļā.
mm, pilnīgi kaut kas manam sirds siltumam.
Nu riebjas man tā valoda, bet nu latvijas tilta putekļus arī negribas uzsūkt.

Ēm, man ir pazudusi viena nedēļa... brīvlaikam vajadzēja turpināties vēl nedēļu, BET tas ir jau cauri. Un jā, laikam arī tāpēc šobrīd man ir tieksme uz slepkavību. Savu, citu...vienalga, bet tas reāli iespārda.
ES NEGRIBU TO, KAS NOTIKS NĀKAMAJĀ PUSGADĀ... nu šobrīd tas ir šajā.

Nu vecīt, tāds jaunais gads!