Es šorīt piecēlos un ko es darīju? Sāku raudāt. Kāpēc? Nav ne jausmas. Un tā visu dienu. Labākais, ka mammai šodien bija dzimšanas diena, bet es ieslēdzos istabā un pat neizgāju no tās.
Viss ir tik ļoti apnicis.
Doma par to, ka man jāsagatavo dokumenti, lai kaut kur iestātos uzdzen nelabumu. Deadline pēc divām nedēļām. Vai man ir laika? Vai man ir kāds kas palīdz? Vai kāds vispār saprot (es domāju manā ģimenē), ka man tas ir svarīgi? - NĒ!
Un visam pa virsu 2dien klavierēs ieskaite, kurā man noteikti pateiks, ka jāmaina programma, un man būs tieši mēnesis, lai to izdarītu.
5dien žetonvakars. Man nav neviena brīva vakara, lai kautko nopirktu velkamu un varētu arī aiziet uz to.
Man tiešām ir slikti no visa.
Es negribu cilvēkus.
Es negribu mācīties, jeb precīzāk, man nav spēka vairs mācīties.
Es vienkārši gribu prom.