Gribējās parunāties...
Brīnišķigs vakars - sēžu viena pati, otrā istabā dzirdu Alekša krākšanu, un dzeru vīnu/šampanieti.
It kā viss ir labi, pat varētu teikt skaisti, bet tomēr...
Kaut kas ļoti nav kārtībā. Viss ir nomākti, neinteresanti, rutīniski.
Es gribu, lai ir kolosāli, jautri, interesanti, kaut kas kaislību pilns.
Nē, nu nekad jau nevar iegūt kaut ko patiešām labu, bet es cenšos...Fuck, es tiešām cenšos...un tas viss priekš kaķiem.

Viela pārdomām - pirms mēneša izdarīju lietu/darbību, kuru no sevis NEKAD mūžā nebūtu gaidījusi. sākotnēji mana reakcija bija gluži dabiska - bailes,neizpratne un bažas...Bet šobrīd - man ir pilnīgi vienalga - gluži pretēji, es vēlos to atkārtot. šovakar radās iespēja, bet sirdsapziņa man tomēr ir saglabājusies.
Gandrīz pēc nedēļas dodos uz ASV. Jau tagad varu pateikt, ka par savu rīcību es neatbildēšu un par visiem pārpratumiem nelikšos ne zinis.
Esmu vēl, paldies Dievam, jauna...un neļaušu, lai mani ieslēdz būrītī...sasodīts, es vēlos izbaudīt dzīvi, jaunību..
Stulbās saistības...viņas tik ļoti čakarē visu.
(diezgan smieklīgi, būtu es šo zinājusi pirms gada) :D