Nu, padomāju un man sanāk aptuveni tā.

Pirmkārt, man sanāk, ka tiesības ir sociāla parādība. Proti, tiesības pastāv tad, kad ir vismaz kāds cits, kas ir gatavs tās atzīt. Tipiski mēs varam runāt par to, ka tiesības pastāv tur, kur tās atzīst attiecīgā sabiedrība.

Tas, cita starpā, nozīmē, ka faktiski nepastāv tādas iedzimtas, neatkarīgas tiesības. Pastāv labākajā gadījumā tiesības, kas tiek atzītas tik daudzās sabiedrībās/sociumos, ka tiek uztvertas kā universālas. Lai arī nebūt tādas nav.

Tālāk, par cilvēkiem, kuriem nav iespēju aizstāvēt savas tiesības. Uzskatu, ka tiesības ir tiem no viņiem, kuri ir spējīgi tās apzināties. Un šeit var būt runa par tiesību pārkāpumiem, gadījumos, kad tiesības netiek ievērotas.

Tur, kur nav spēju tiesības apzināties (piem., zīdaiņi, noteikta tipa vājprātīgie) ir nevis tiesības, bet ir sabiedrības un katra indivīda atbildība atzīt viņu *potenciālu* uz tiesību iegūšanu un maksimāli nodrošināt to, ka viņi spēj šīs tiesības iegūt.

Līdz ar to man sanāk, ka atbildība par, piemēram, attieksmi pret dzīvniekiem izriet drīzāk no atbildības nenodarīt postu dzīvām būtnēm, īpašumam, utt. -- kas ir mūsu konkrētās sabiedrības (bet nebūt ne universāla) nostādne, nevis no kaut kādām mistiskām iedzimtām dzīvu būtņu tiesībām.