Manā mājā vairāk kā 10.g. nav bijusi Kūļu filozofija. Nekad to neesmu pircis, vien sensenos laikos dažkārt aizlienējis. Šodien man to ienesa mājās. Tagad to atvēru un intereses pēc pašķirstīju. Sevišķi tāpēc, ka šī grāmata ir teju vai ieteicamā literatūra latvju nabaga skolniekiem un studentiem. Es sapratu, ja manā mājā šī grāmata būs ilgāku laiku, tad teksts tajā nevis tiks pasvītrots, bet gan izsvītrots pilnībā. Turklāt skolniekus un studentus šai grāmatai nevajadzētu laist tuvumā. Lūk, ko es tur izlasīju:

Benedikts (Baruhs) Spinoza (1632-1677) dzīvo Holandē. Viņš strādā vienkāršu fizisku darbu - slīpē stiklus, neinteresējas par mantu un naudu, bet par saviem brīvdomīgajiem uzskatiem izpelnās reliģisku nosodījumu. Būdams ebrejs, viņš ātri vien zaudē savu tautiešu atbalstu. Viņu nepieņem arī kristieši. Tāpēc Spinoza uz laikmeta fona šķiet it kā malā stāvošs, savdabīgs un grūti interpetējams filosofs, pie kura uzskatu analīzes dažādu laikmetu pārstāvji atgriežas arvien no jauna.
Spinoza, tāpat kā viņa laikabiedri, nodarbojas ar jautājumu par substancēm. Viņš atzīst vienas substances pastāvēšanu, kura ir cēlonis pat sev. Tas ir Dievs, kas ir mūžīgs, bezgalīgs, vienots. Šai substancei ir daudzi atribūti (neatņemamas īpašības), taču cilvēka prātam atklājas tikai divi: domāšana un izplatība.
Kā redzams, Spinoza atšķiras no Dekarta ar to, ka viņš nepretstata izplatību domāšanai, bet tuvina caur Dievu. Visām lietām ir dvēsele, tikai dažādās pakāpēs. Līdz ar to arī domāšana tiek izprasta citādi nekā Dekarta mācībā. Domāšana piemīt dabai, jo Dievs caur sevi savieno dabu un domāšanu. Kā redzams, Dievs tiek ļoti satuvināts ar dabu. Šādus uzskatus sauc par panteismu (sengrieķu val. pan - viss, theos - dievs).
Spinoza ir pārliecināts, ka viss pasaulē notiek saskaņā ar dzelžainu likumsakarību. Tieši tā, kā ir noticis, tam arī bija jānotiek. Daudzi cilvēki, savā ikdienišķajā pieredzē atkārtojot tēzi – tā tas bija lemts, pat neapzinās, ka viņi ir Spinozas sekotāji.

(M. Kūle, R. Kūlis: Filosofija. – Rīga, Zvaigzne ABC, 1996. 291-292.lpp.)



1.Pirmā rindkopa ir bulšits. Stulbi raksturojumi – grūti interpretējams, savdabīgs utml. (un kurš tad būtu viegli interpretējams?) Turklāt nedaudz dīvaina šķiet iedoma, ka Spinoza ‘šķiet it kā malā stāvošs.’ Ir nojēgums par t.s. radikālo apgaismību, kur Spinoza faktiski ir centrālais jaunlaiku filozofs. Spinozas filozofija tiek aplūkota diezgan plaši arī viņa dzīves laikā un pēc nāves. Jāatzīmē, ka visā Kūļu Spinozas aplūkojumā vispār nav aplūkotas vai pat pieminētas divas centrālas Spinozas filozofijas tēmas: t.s. ģeometriskā metode un politiskā filozofija.

2.Ko nozīmē ‘darboties ar substancēm’? – jebkurā gadījumā – ne tikai ar to vien nodarbojās. Nekad nav patikuši šādi izteikumi: „Viņš atzīst vienas substances pastāvēšanu, kura ir cēlonis pat sev.” Šeit būtu drīzāk jautājums: kāpēc viņš atzīst tikai vienu substanci? Sevišķi tāpēc, ka arī, piem., Dekarts uzskatīja, ka strikti ņemot pastāv tikai viena substance (Filozofijas principi I 51). Dekartam tikai sekundārā nozīmē izplatība vai ‘domājoša lieta’ ir substances, jo tām vajag Dieva līdzdarbību. (Filozofijas principi I 52). Spinoza faktiski pieņem Dekarta pirmo substances formulējumu, taču noliedz pieņēmumu par sekundārām substancēm. Lūk, un iz mācību grāmatas es personīgi gaidu nevis neko neizsakošus apgalvojumus, kas izskatās pēc sūdīga konspekta, bet gan normālu un saprotamu paskaidrojumu – kāpēc viņš domā tieši tā un nevis citādi.

3.Aplams izteikums: „Šai substancei ir daudzi atribūti”. Spinoza raksta: Ar Dievu es izprotu absolūti bezgalīgu esību, proti, substanci, kas sastāv no bezgalīgi daudziem atribūtiem [...] (EdVI)

4.Panteisms tiek attiecināts uz Spinozas frāzi ‘Deus sive Natura’. (Dievs vai Daba). Starp citu, šī frāze neparādās ne reizi Spinozas holandieši valodā rakstītajā. Taču šo ‘vai’ interpretē vismaz divējādi. No vienas puses, Spinoza ir ateists (Dievs ir mehānistiska daba. To aizstāv daudzi viņa laika kritiķi.). No otras – teists. Šo uzskatu īpaši aizstāv romantiķi. Ja Kūļi aizstāv Dieva kā dabas hipotēzi, tad viņš nevis ‘tiek satuvināts’, bet gan - Dievs ir daba.
Kūļu grāmatā, aplūkojot substanci, tiek pilnībā ignorēts, ka ir jāaplūko trejāds dalījums: substance, atribūts un mods. Nevis kā Kūļiem – tikai substance un atribūts. Līdz ar to viņu Spinozas izklāsts ir neskaidrs un aplams.
Piem., šis izteikums ir vai nu aplams vai neprecīzs: „Līdz ar to arī domāšana tiek izprasta citādi nekā Dekarta mācībā.” Domāšana Dekartam ir substances (res cogitans) principiālais atribūts (skat., filozofijas principus). Tieši tas pats ir Spinozam. Taču ar nelielu atšķirību. Viņš raksta: „Ar atribūtu es saprotu to, ko prāts izprot substancē kā to, kas veido tās būtību.” (EdIV).
Nesaprotams Kūļu apgalvojums: „Domāšana piemīt dabai, jo Dievs caur sevi savieno dabu un domāšanu.” Tas ir iemesls, kāpēc tīri tehniski nevajag piemirst, kā to izdarīja Kūļi, ka Spinozas filozofijā pastāv arī modi (substances atribūtu noteikta modifikācija): Ar modu es saprotu substances rosinājumu jeb to, kas ir esošs citā, caur kuru tad tas arī tiek apjēgts. (EdV). Saskaņā ar Spinozu: Noteiktas domas ir domājošas lietas mods, bet domāšana ir viens no substances atribūtiem. (Cits atribūts ir izplatība. Izplatības modi – lietu noteiktas formas, krāsas u.tml.).
Kūļi acīmredzot vēlējās paziņot, ka Dievs sive substance ‘savieno’ divus atribūtus – izplatību (ko viņi tagad nez kāpēc nepaskaidrojot apzīmē ar dabu.) un domāšanu. Bet jebkurā gadījumā viņiem vajadzētu paskaidrot kāpēc domāšana un izplatība nav substances, bet gan atribūti etc.

5.Sasodīts! Filozofijas vēsturē ir bijuši salīdzinoši daudz deterministu. Turklāt fatālistu tēzi tikpat labi varētu attiecināt arī uz stoiķiem etc.



Viss pārējais teksts ir tikpat neprecīzs vai pilns ar aplamībām. Piemēram, tā arī netiek noskaidrots, ko Kūļi saprot ar ‘dabu’ - tad tas ir Dievs, tad vēl kaut kas utml. Tādējādi visu laiku sanāk, ka ‘domāšana tuvinās dabai’. WTF? Nezin kāpēc lasītājam ir jāuzzina par izcilo Kūļu Spinozas kritiku, ka, piem., fašistiskās vai komunistiskās iekārtas upuriem būtu grūti pieņemt Spinozu. Viņi, redz, skumji jautātu: ‘Kur tad bija [Spinozas] Dievs?’ (293.lpp.). Pilnīgas blēņas: „Spinozas Dievs ir saistīts ar pasaulē notiekošajiem procesiem. Tas atšķiras no Dekarta koncepcijas, kurā Dievs bija tikai radītājs un tad it kā atgāja malā, ļaujot izpausties cilvēka prātam, gribai, rīcībai.” (293.lpp.) Vai izcils Spinozas filozofijas izvērtējums: „Kā redzams, Spinozas filozofijai ir raksturīgs diezgan aukstasinīgs un nosvērts dzīves stils. Šāda mācība bija nozīmīgs un vajadzīgs akcents Eiropas kultūras attīstībā.” (293.lpp.). Domāju, ka skolnieki, protams, no šāda Kūļu izvērtējuma daudz ko iemācīsies.