Nila Saksa gadījumā tas ir vienīgais veids, kā piešķirt kādu nebūt jēgu notiekošajam. Jo, ja tas viss nav māksla, bet ir domāts burtiski (lai neteiktu - nopietni), tad tas ir pizģec šī vārda visplašākajā nozīmē.

Jo iglāk tas sviests turpinās, jo vairāk sāk šķist, ka estētiskais skatījums uz to visu ir tikai pašapmāns un mēs uzjautrinamies par to, par ko patiesībā vajadzētu kaukt.