13 October 2009 @ 01:37 pm
kultūra un pretošanās  
Nu jau ir apnicis, ka pa visiem kanāliem man nāk aicinājumi uz nevardarbīgo 'kultūras darbinieku' pretošanos. Manā gadījumā smieklīgākais ir aicinājums klusēt 18.nov. - prāts nenesās runāt arī citos datumos. Turklāt pievienošanos dažādiem uzsaukumiem traucē manas šaubas par rakstniecības sfērā iesaistīto veselo saprātu. Apakšā ieliku tekstu, ko biju saņēmis pastā. Teksta ražošanas vieta un laiks nav zināms. Taču pieļauju, ka brīžiem lietotie vārdi 'sūds', 'sūdīgi', 'nafig', liecina par bakhanālijās skribelētiem viedokļiem.
P.S. Manuprāt, ar īpašu infantilismu izceļas I.Ābele (domas virpuļi pie 6. punkta vien ir ko vērti) un Muktupāvela...

Māris Bērziņš
Visvairāk es brīnos par to, ka šajā gaisotnē kādam vēl prāts nesas uz svētku svinēšanu. Sataisām valstī sūdus un tad vēl svinam tās dzimšanas dienu. Tas nekas, ka visa pasaule smejas. Es nesaprotu, kā te var rasties svētku noskaņojums. Mana personīgā izjūta ir, ka 18.novembrī pietiktu ar nelielu svinīgu brīdi par godu toreizējiem valsts dibinātājiem un viss. Ne tikai māksliniekiem, visiem derētu paklusēt. Bez maz gribas vēl citu Aicinājumu – aicināt Zatleru, politiķus, ministrus un citas augstas amatpersonas 18.novembrī palikt mājās un turēt muti. Lai vismaz valsts svētku dienā ar savu zīmēšanos priekšā un pakaļā nebendē garastāvokli un pietaupa valsts naudu. Bet tas nu tā, realitātē, saprotams, viss notiks kā parasti - ar uzspēlētu sirsnību, liekulīgām runām, lai tik ievērotu tradīcijas un protokolu. Tauta bez visa kā var iztikt, bet bez svētkiem to nevar atstāt. Tad jau nebūs kur tās smukās runas teikt un uguņus šaut.

Par atbalstu kultūrai runājot - rādās, ka jo vairāk esam par, jo vairāk sarodas tādu, kas ir pret. It kā jau dabiski - reakcija izsauc pretreakciju, taču tas sāk apnikt. Atkal emocijas, bet gribas pateikt valdībai – ņemiet tik kultūrai nost, kaut vai visu, sāciet muzejos ierīkot cietumus, jo drīz tie būs vairāk vajadzīgi. Ja ekonomikā zemākais punkts jau ir sasniegts, tad valstiskai pašapziņai, nacionālās identitātes apzināšanai (līdz ar to kultūras nozīmes izpratnei) laikam vēl ir kur krist. Nu jā, ekonomikā viss noris straujāk nekā garīgā sfērā. Varbūt jānogaida, kad noies pavisam dibenā, lai kāds kaut ko sāktu saprast. Solveiga Elsberga rakstīja: „Ikvienam ir roka jāpieliek, lai lielais darbs uz priekšu tiek.” Ir jau likta tā roka (ir ieteikts, argumentēts, rakstīts, rēķināts, pierādīts), bet vienalga visu laiku kāds sit pa pirkstiem. Sāp, ziniet.

Edvīns Raups
Sumināti kolēgas!
Pirmā baiļu un šaubu rasa - vai drīkst? vai būs jēga? - ir jau izkritusi un ir tik ierasta tik skaitliski nelielās, no kaut kā pāri palikušās latvju inteliģences vidū. Protams, 18. novembris ir mūsu, visuLatvijaspilsoņu, lielākie patriotiskie svētki. Un tieši tādēļ šī Klusēšanas akcija.

Ja neesat pamanījuši, atgādinu, ka visas politiskās partijas, visas latviešu partijas, kultūru publiski pasludinājušas par visnenozīmīgāko jomu valsts, mūsu valsts, izdzīvošanā krīzes laikā. Tāpēc šī akcija - pret viņiem, nevis pret 18. novembri. Jo 18. novembris ir viena no nedaudzajām dienām, kad politiķi " alkst" kultūras, alkst baudit.Citā dienā protests vienkārši netiktu pat masu medijupamanīts; kur nu vēl politiķu.

Tad nu šī diena ir viena no nedaudzajām iespējām politiķierm atteikt - jo viņi ir atteikuši mums.
Protams, rakstniekiem piekrist ir visvieglāk, viņiem gandriz nekas nav jādara, tikai jāsēž mājās. Atgādinu, ka šāda aptauja šobrīd tiek veikta visās radošajās savienībās. Tāpēc ir tik svarīgi visiem atbalstīt šo akciju, jo lielākais atbildības smagums gulsies uz mūziķu, aktieru pleciem. Tiem, kas ir sarunāti izklaidēt politiķus valsts svētkos.

Saņemot visu radošo savienību biedru vairākuma atbalstu, notiks konkrētas pārrunas ar kultūras cilvēkiem, kas ir saistiti ar 18. novembra kultūras programmas nodrošināšanu. Un vēl aicinu visus, kas pazist kādu konkrētu cilvēku, kurš ir iesaistīts svētku programmā, uzaicināts uz svētku vakariņām no politiķu puses, atrunāt viņu no šīs rīcibas. Latviešu pilsoņa goda vārdā, valsts
nākotnes vārdā, 18. novembra vārdā - atrunāt.


Inga Ābele
Mani apsvērumi:
1) nevienam nav nojausmas, kā šī valsts varētu pelnīt,
2) neaizsargātajiem griež nost vispēdējo skābekli,
3)resnajiem ne mats no galvas nenokrīt - pat nodokli par īpašumiem neuzliek!
4) ja tagad kaut ko nedarīs, nakamais 13.janvāris būs asiņains,
5) es jau tāpat nekad uz valdības ballēm neeju, bet, ja ietu, tad tagad atbalstītu streiku un neietu- vnk pretīgi - ko nozīmē svētki? - ko nozimē tauta? - šobrīd tie vārdi ir tukša demagoģija - esmu pārliecināta, tauta atbalstīs māksliniekus, kas pretosies valdībai, nevis kaut kādu nevarīgu, negodīgu valdību, nezkuro, kas neparko neatbild, kas nozudīs kā ēna saulrietā un nāks nākamā nesaprašu armija, kas atkal neparko neatbildēs, tikai piebāzīs makus- cik var? galu galā ir jāšķir jēdzieni valsts un valdība. jā, valsts ir svēta, jo strēlnieki u.c reali mira par šo valsti, bet valdība visu laiku diskreditē šo valsti - cik var?
6) nevajag nodarbotiesar gramatvedību un skaitīt ciparus - par cik samazinās kultūrai utt.- jau tagad mirst badā uz ielām. nevajag taujāt - vai svarīgaka ir kultūra, vai maize. abas sen jau ir infrastruktūra.pagasta vai skolasbibliotekāre uzraksta KKF projektu - tikšanās ar dzejnieku..., dabū 70 lvl, pusi atdod dzejniekam, par otru pusi nopērk kulturas namam malku un par piecīti - maizi bērniem. nedrīkst sagraut šo tīklu, kas ir gan kultūra, gan maize, bet citiem vārdiem - vienkārši vienotība ar centru. KKF bija labs tīkls. es, protams,varu uzstāties arī bez maksas, viņi var aicināt bez maksas, bet mums visiem ir svarīgs tas kultūras tīkls. nevairot bezkultūras zonas valstī. Dieva un cilvēku pamestus apvidus. (jāpiebilst - bērni arī mums ir visiem un tiem vajag maizi, diemžēl ar saules baterijām neiztikt)
7) Grīnvaldam lieliska ideja - iet un svinēt kopā ar tautu - ārā no valdības namiem uz ielām, nabagmājām, bērnunamiem, slimnīcām! Atbalstu.

Ieva Kolmane
Neviens neaicina nesvinēt valsts dzimšanas dienu - aicina tikai kārtējo reizi neizlikties,
ka ar to pašu valsti, kam dzimšanas diena, viss ir kārtībā (varbūt par to, ka kārtībā gluži nav, tomēr varam vienoties?).
Vēl: nevienam netiek doti nekādi uzdevumi 18. novembrī rīkoties tā vai šitā,
drīzāk varbūt mums pašiem būtu veselīgi redzēt, cik vienprātīgi
spējam būt. Un vēl: pagaidām cenšamies noskaidrot vispārējā
atbalsta/neatbalsta apjomu, detalizācija/konkretizācija nāks mazliet
vēlāk, jo situācijas, skaidrs, var būt visdažādākās, taču arī
klusēt, proti, attieksmi pret pašreizējiem valsts likteņa lēmējiem paust
iespējams visvisādi.

Laima Muktupāvela
Daži radošie ir apjukuši, jo jau iepriekš bija strādājuši pie svinīgo runu
> sacerēšanas, scenārija, mūzikas komponēšanas un mēģinājumiem. Tagad ko -
> viņi visi ir kolaboracionisti? Ir ieteikums "klusēt" kādā sestdienā, jo
> norāda, ka 18.novembris tomēr ir tautas, nevis politiķu ambīciju
> izrādīšanās laiks svinīgajā ceremonijā.
> Bet - tā ir vienīgā reize, kad tie, kuri iedomājas esam pasaules naba, dabūs
> nevis "sociālo spilvenu" (Daudzes superteiciens, kurš jau velk uz Gada
> Teicienu izšvimpētajiem un nākošajā Saeimā neievēlētajiem deputātiem :),
> bet sajutīs spērienu pa mīksto sēžamvietu.
> 18. novembris ir pārbaudes laiks radošo solidaritātei. Nedziedi,
> nespēlē, nerunā dzeju - baisi. Bet tas beidzot jādara!
> Mēs esam kā nagi cilvēka organismā. Mūs it kā nepamana. Sak, nu padziedās,
> pačīgās, a mēs tikmēr pataisīsim budžetu, dziediet tik. Pigu viņiem! Cik
> tad var! Necieņa pret līdzcilvēkiem ir sasniegusi neredzētus apjomus,
> spļauj virsū lauksaimniekiem, skolotājiem, mediķiem, policisti saņem 250
> ls algu, un vēl piegriež māksliniekiem. Bez maz vai uzsver, ka
> māksliniekiem jābūt nabagiem pēc definīcijas, jo laikam lielās mokās,
> nabadzībā rodas lielas lietas. es arī tautas kalpus esmu iedomājusies ar
> lāpstu un grāvrača rokām, kas smagi strādā, nevis guļ Saeimas sēžu laikā,
> pret kolēģiem izturas ar necieņu (te domāju kā daži deputāti izturējās
> pret Janīnu Kursīti) un augstprātību... Varētu turpināt, bet labāk
> izspiežu nelāgo sajūtu pret manis mocītājiem kā zaļganas strutas no
> augoņa.
> Ja politiķi uzspļauj radošajiem, sakot: "Phe, ko nu tie plānā galdiņa
> urbēji iedomājas, sūdu mums viņi vajadzīgi! Lai nav viņu, to skunstnieku
> un dzejdaru, un rakstnieku un performancistu trako, nost viņus! Tas ir
> tāpat kā... nogriezt nagus... A nafig mums, veselam organismam/politikas
> organismam treknajam - nagi vajadzīgi."
> Bet kas notiek, ja nagus sāk maukt nost? Ja aiz nagiem tiek kāda nieka
> skabarga? Kauc uz augšu palēkdams. Spilvenīgie tauki, kas pasargātu no
> sociālā kritiena, nepalīdzēs, ja nagus nomauc.
> Mēs esam kā nagi, kuru funkciju ikdienā pat nemana, bet, tikko tu esi
> palicis bez pirkstiem, tā sēdi kā bezrocis, un neko nespēj padarīt. Pat
> pogu Seimas sēžu zālē nespēj nospiest.
 
 
( Post a new comment )
thel[info]thel on October 13th, 2009 - 02:04 pm
žēl, ka nav sniegts info par to, kur un kādos apstākļos šie teksti ir radīti. Bet jā, loģika minētajā izteikumā ir spēcīga.
(Reply) (Parent) (Link)