Atvainojos par iejaukšanos no malas. Kas tad būtu tie eitanāzijas speciālisti Latvijā? Ja neņem vērā vienu latviešu izcelsmes filozofijas doktori, kas diemžēl dzīvo Šveicē un domā pārsvarā itāļu valodā (turklāt domā par šo parādību katoļu teoloģijas rāmī, jo paralēli ir arī teoloģijas maģistrante), tā uz ātro neviens prātā nenāk.
Taču šajā "diriģenta gadījumā" jau ar eitanāzijas speciālistu vien nebūs līdzēts. Tas, ka sievai ir vēzis, un tāpēc viņai labāk šķiet nomirt, vēl šajā tēmā ierakstās, toties tas, ka vīrs turpat līdzās izlemj nomirt līdzi, jo sieva slima, bet pats vairs neredz un nedzird, to visu padara nedaudz atšķirīgu. Ne?