Te varētu atbildēt sholastu garā - saliktība ir nepieciešams nosacījums, lai būtu iespējams nomirt un nevis viss salitais ir mirstīgs. Tāpēc ir nepieciešams saglabāt dvēseles un apziņas (personas) nošķīrumu, jo dvēsele (ego vai tml.) ir nemirstīga. Lūk, būtību vairošana, man šķiet, šajā gadījumā ir nepieciešama, jo ir nepieciešams pamatot, kāpēc acīmredzami mainīgs fenomens ir nemirstīga.

Piem., Leibnicam nošķīrums starp dvēseli un apziņu pastāv tikai hipotētiski un viņš uzrāda, ka teorētiski, ja būtu iespējams nomainīt divas bumbiņas dažadām personām, nekas nemainītos (protams, leibnicam tas ir jaut. par predikāciju, ko viņš attiecina uz indivīdiem. šajā kontekstā mēs varētu apgalvot, ka reference uz personu neattiecas uz 'bumbiņu').

bet pēdējais teikums gan prasās nošķirt sholastu garā - starp substanci (dvēsele, ego) un tās modiem (domas, atmiņas etc.). Būšana pie apziņas ir substances mods.