Viena no lietām, kas mani bieži vien noved nesapratnē, ir latviešu komentāru kultūra. Es pieņemu, ka komentāriem ir nepieciešams padarīt tekstu daudznozīmīgākās vietas skaidrākas un nevis jāatstāj lasītājs brīnoties par pašu komentāru. Varētu piedāvāt tikai dažus piemērus, kas mani bija samulsinājuši dažādu iemeslu dēļ.

1) I. Kants: 'Ikvienam jāatzīst, ka tāds spriedums par skaistumu, kurā iejaukta kaut visniecīgākā ieinteresētība, ir visai partijisks'. (Spriestspējas kritika 2par.) Kūļa komentārs: Vārdam 'parteilich' (partijisks) 18.gs. nepiemita ideoloģiska nozīme.
2) Šuvajeva komentārs pie Gadamera 'Faidra' pārstāsta: Šo pasāžu (Plat. Phaedr. 246a-248c) ne visai veiksmīgā tulkojumā sk.: Platons. Dialogi un vēstules. - Rīga, 1999.-152.lpp. un turpmāk.
3) Dekarta otrā meditācija: Tātad es pieņemu, ka viss, ko redzu, ir maldīgs; Rītupa komentārs: Šķiet, turpinot šaubu radikālismu, vajadzētu teikt: "Viss, ko sajūtu". Kāpēc uzsvērta redze?

Jauki, ka komentāri man pasaka kāda nozīme nav vārdam (bet kāda tad ir?), ka nav veiksmīgs tulkojums (kāpēc un kas tieši nav izdevies?), uzdod papildus jautājumu bez mēģinājuma to paskaidrot (bet par šo jaut,. ir diezgan daudz dažādas versijas).

Šādus piemērus komentāriem varētu sameklēt teju vai vai jebkurā akadēmiskā un pusakadēmiskā izdevumā un ne tikai latvijā. Taču šaizemē dīvainu komentāru procents ir briesmīgāks. Protams, Rītupa grāmatās šādi daži komentāri ir tikai kuriozi, kurus kompensē citi jēdzīgāki komentāri un kuri varēja nebūt pie rūpīgākas redakcijas. Kūļa grāmatā ir tikai dažas piezīmes, kas varbūt būtu noderīgas. Bet lasot Gadameru, tajos var arī neskatīties.

Protams, nav jau tā, ka viss ir slikti, ir arī labi izdevumi. Viens no maniem favorītiem ir Steika dzejas izdevums - manuprāt, gana jēdzīgi.