Iespējams, ka (līdzīgi kā iepriekš) operējam atšķirīgās frekvencēs. Jau iepriekš norādīju, ka manuprāt runa ir par radikāli atšķirīgām lietām. Skaidrs, ka var tirgot ne tikai preces, bet arī attieksmes, dzīvesstilus un sazin vēl ko (iztiksim šoreiz bez nenormatīvās leksikas). Lieta tāda, ka tajā stāvoklī kādā esmu dotajā brīdī es nekādi nevaru iedomāties, kā tu tur vari filozofiju iebāzt (vai arī - kas tā būs par filozofiju). Nav nekādu problēmu panākt, ka Silovai uz žurnāla galdiņa stāv Nīčes varasgriba vai cilvēki viens otram dzimšanas dienās un svētku dāvina mazas grāmatiņas ar "Izcilāko domātāju izteikumiem" vai ziemassvētkos skandē Lukrēcija Kāra vārsmas. Neredzu no tā nekāda labuma. Varbūt pat tieši otrādi - vairāk sūdu no tā var iznākt. Turklāt ar jelkādu kritisku spriestspēju tam ir maz sakara. Un vēl - nav arī kritiska spriestspēja nekāds filozofijas monopols.
Starp citu - franču zemē filozofiju stūķē jau skolā. Vai tas kaut kā ir uzlabojis vidējā francūža spriestspēju? Šaubos.
Un vēl - vai tu vari paskaidrot sava optimisma iemeslus. Tevis minētā analoģija ar mākslu, godīgi sakot, nepārliecina. Vai tu dzīvē esi mēģinājis runāt par filozofiskiem jautājumiem ar lērumu humānu subjektu, kuri nekādā veidā nav noskaņoti par to interesēties? Īsāk sakot, vai esi lasījis lekcijas par filozofiju cilvēkiem, kas nestudē filozofiju, bet kuriem filozofija ir obligāts priekšmets?