Mani pēdējā laikā no socioloģiskas perspektīvas ir ieinteresējis t.s. zinātnes fanu fenomens un viņu retorika. Piem., palasīju Par veselīgu un noderīgu skepsi . Raksts principā ir iekļaujas diezgan tradicionālā un garlaicīgā "zinātne kā terapeitisks līdzeklis, kas labo laju domāšanas kļūdas" žanrā. Taču truismi šajā rakstā ir sajaukti ar apgalvojumiem, kurus tiešām vajadzētu skeptiski izvērtēt.
Piemēram, pilnīgi mistisks skeptiķu vērtību apraksts: 'Kādas ir šīs vērtības? Īsumā svarīgākie skeptiķa rīki ir racionāla un kritiska domāšana, spēja atpazīt argumentācijas kļūdas, izpratne par kognitīvajām tendencēm, kas mūsu uztveri un domāšanu bieži noved neceļos, kā arī cieņa pret zinātnisko metodi un pierādījumiem. Protams, no tā var secināt, ka skeptiķi priekšroku dod fiziskajā pasaulē balstītiem skaidrojumiem, nevis pārdabiskām parādībām. Praksē skepticisms bieži izpaužas kā dažādu pseidozinātnisku māņu un blēņu atspēkošana, izmantojot racionālas argumentācijas metodes.'
Neblēņojoties - man tiešām ir grūti saprast, manuprāt, ļoti grūti saprotamus jēdzienus kā "racionāla domāšana", "zinātniska metode", "pseidozinātne" etc. Tīri konceptuāli nevar saprast (tiesa, pārdomām neveltīju vairāk kā 2.min.): Vai man ir jāsaprot, ka zinātne ir autonoma parādība vai arī ir saistīta ar sociāliem procesiem (i.e. internālisti vs eksternālisti)? Raksta sākumā aprakstītā pāreja no veselā saprāta un "zinātnisku domāšanu" nebūt nav pašsaprotama, ja nav izskaidrotas attiecības starp ikdienas domāšanu/veselo saprātu un "zinātnisko pieeju". Proti, vai "zinātniskā domāšana" ir kaut kāda īpaša kognitīva spēja, kas sevī vēlāk integrē ikdienas domāšanas objektus? Vai arī ir jārunā, ka ikdienas domāšanai un veselajam saprātam ir salīdzinoši stabilas struktūras, ko "zinātniskā pieeja" nevar īpaši mainīt? - turklāt var viegli novērot, ka lielākā daļa pieaugušu cilvēku spēj normāli orientēties pasaulē bez īpašām zināšanām par zinātni. Turklāt nebūt nav obligāti "nekritiska domāšana" jāpielīdzina blēņām vai mitoloģiskai domāšanai. etc. un etc.
Labi, nav ko domāt par matērijām, kas ir pāri manai saprašanai. Laikam jau labākā izvēle ir "cieņa pret zinātnisko metodi" un būs vien jāpievienojas zinātnes fanu pūlītim.
Piemēram, pilnīgi mistisks skeptiķu vērtību apraksts: 'Kādas ir šīs vērtības? Īsumā svarīgākie skeptiķa rīki ir racionāla un kritiska domāšana, spēja atpazīt argumentācijas kļūdas, izpratne par kognitīvajām tendencēm, kas mūsu uztveri un domāšanu bieži noved neceļos, kā arī cieņa pret zinātnisko metodi un pierādījumiem. Protams, no tā var secināt, ka skeptiķi priekšroku dod fiziskajā pasaulē balstītiem skaidrojumiem, nevis pārdabiskām parādībām. Praksē skepticisms bieži izpaužas kā dažādu pseidozinātnisku māņu un blēņu atspēkošana, izmantojot racionālas argumentācijas metodes.'
Neblēņojoties - man tiešām ir grūti saprast, manuprāt, ļoti grūti saprotamus jēdzienus kā "racionāla domāšana", "zinātniska metode", "pseidozinātne" etc. Tīri konceptuāli nevar saprast (tiesa, pārdomām neveltīju vairāk kā 2.min.): Vai man ir jāsaprot, ka zinātne ir autonoma parādība vai arī ir saistīta ar sociāliem procesiem (i.e. internālisti vs eksternālisti)? Raksta sākumā aprakstītā pāreja no veselā saprāta un "zinātnisku domāšanu" nebūt nav pašsaprotama, ja nav izskaidrotas attiecības starp ikdienas domāšanu/veselo saprātu un "zinātnisko pieeju". Proti, vai "zinātniskā domāšana" ir kaut kāda īpaša kognitīva spēja, kas sevī vēlāk integrē ikdienas domāšanas objektus? Vai arī ir jārunā, ka ikdienas domāšanai un veselajam saprātam ir salīdzinoši stabilas struktūras, ko "zinātniskā pieeja" nevar īpaši mainīt? - turklāt var viegli novērot, ka lielākā daļa pieaugušu cilvēku spēj normāli orientēties pasaulē bez īpašām zināšanām par zinātni. Turklāt nebūt nav obligāti "nekritiska domāšana" jāpielīdzina blēņām vai mitoloģiskai domāšanai. etc. un etc.
Labi, nav ko domāt par matērijām, kas ir pāri manai saprašanai. Laikam jau labākā izvēle ir "cieņa pret zinātnisko metodi" un būs vien jāpievienojas zinātnes fanu pūlītim.
8 comments | Leave a comment