Līdzīgi kā ar 'Rīgas sargiem', šķiet, ka arī medijos plaši aprunāto izrādi 'Vadonis' man nebūs redzēt. Lai nu tas tā arī paliek. Šodien atkopjoties no saaukstēšanās, es palasīju recenziju par Vadoni (šeit). Atklāti sakot, sastopoties ar šādiem tekstiem, gribās kādu kompendiju, kas palīdzētu nolasīt dažādās viltīgi saliktās alūzijas, konotācijas, atsauces utml. padarīšanas.

Piem., pats recenzijas sākums mani nogalināja - 'Jau Kants brīdināja, ka izzināšanas spēja var izrādīties fragmentāra, nepilnīga. Viņš norādīja, ka jāuzmanās no „parādībām”, kas nelūgtas gribēs rāpties dvēselē un diriģēt.' (Cik nu mana saprašana un zināšanas tālu sniedzas, tad šis apgalvojums ir aplams. Var jau būt, ka Kants tiešām uz vecumu ko tādu rakstīja?)

Vai arī tāds izteikums: 'Mākslas darbs ir kontekstuāla vērtība, bet konteksts esam mēs paši, mūsu spriestspēja un viedums.' (WTF??? alūzija uz gaumes dedukciju vai?)

Tālākā recenzija aiziet dīvainās pārdomās, kurā tiek izmantoti tādi (bodrijāriski?) nojēgumi kā simboliskā apmaiņa utml. Protams, pavīd arī postmodernisma kritika, vīra režisora pieminēšana utt. Īsāk sakot, spēcīgi!

Savukārt raksta noslēgums man atgādināja kaut ko iz Dena Brauna romāniem un tajos atrodamajām simboliskajām norādēm, kuru nolasīšana pieprasa ezotēriskas zināšanas: Esmu izgaismojusi savu (profesionālo) dvēseli un, ja man nokritīs kaut matiņš kāda laikraksta solītajā „ekspertīzē” par to, kāds cilvēks esmu, man būs liecinieki.