thel
15 July 2009 @ 12:50 pm
Nāve. Nesavlaicīga replika 2  
Dažkārt sarunas aizvirzās neparedzētos virzienos. Ne īpaši sen sanāca kapos baudīt silto novakares gaisu un pievērsties runām par personas, apziņas nojēgumu, kas, savukārt, noveda pie runām par personas nāvi, mirstību utml. Īsāk sakot, parasto īmo stafu.

Viens no aspektiem, kas tika aprunāts, bija - vai ir atšķirība starp personas izzušanu un nomiršanu. Es aizstāvēju viedokli, ka atšķirības ir tikai nominālas. Nomirt man nozīmētu arī neatgriezenisku amnēziju, komu tml. Oponenti apgalvoja, ka, ja pastāvētu nemirstīga bumbiņa, kura ir personas subjekts, tad viņi labāk izvēlētos šādu opciju, nekā personības zaudēšanu bez iespējas, ka pastāv šāda 'bumbiņa' jeb dvēsele. Es atšķirību neredzēju.

Leibnics arī:

Iedomāsimies, ka kāds cilvēks pēkšņi kļūtu par Ķīnas imperatoru, bet tajā pat laikā aizmirstu to, kas viņš bija iepriekš tā, it kā viņš būtu piedzimis no jauna. Vai nebūtu tas pats gan praktiskā ziņā, gan arī no to seku punkta, kuras var apzināties, ka šis cilvēks ir iznīcināts, bet viņa vietā tajā pat laikā ir radīts Ķīnas imperators? To vēlēties mūsu cilvēkam nebūtu nekāds pamats.

(Leibnics: Pārruna par metafiziku. 34.par.)