Eh, tu konkrētas dzimtas pārstāvju gadījumā vienmēr izvēlies un sliecies par labu nelabvēlīgākajam lasījumam, gandrīz vienmēr ignorējot šo https://en.wikipedia.org/wiki/Principle_of_charity
Protams, nav pateicīgi aizstāvēt attiecīgos personāžus, bet kaut vai šie tavi izcēlumi - nav vajadzīga baigā prāta un sofistikas akrobātika, lai to izlasītu jēgpilni.
Piemēram, "naudīgie ir ideālisti utt" - sasodīts, jā, vulgārmarksismā-ļeniņismā atkal un atkal to maļ kā ābeces patiesību, ne tikai krieviskajos, bet latviskajos tekstos to saka, kaut vai LPSR enciklopēdijā šis moments atkārtojas nemitīgi. Un ja tev nepatīk ļeniniskais lasījums, tad ir arī vācu, žīdu un franču atsevišķi "teorētiķi", kuri to pilina, kamēr tas aiziet līdz krievu protomarksistiem.

"Kāpēc lai domāšanas perspektīvu neietekmētu arī sociālais, ekonomiskais stāvoklis?" - jau koš 19.gs., arī pēckara hermeneitiķu tekstos nemitīgi kritizē marksistu banālos redukcionistiski-kauzālos vienvirziena skaidrojumus, hermeneitķi un konservatīvie nekad nav nolieguši, ka socioekonomiskie faktori a r ī ietekmē domāšanu, bet nebūt ne izšķiroši, turklāt pārsvarā reciprokāli, kamēr ortodoksāliem marksistiem ir viens ietekmes un izcelšanās virziens, jo citādāk izjūk visa eshatoloģija.

Bet "varas struktūru maiņa līdz ar padomju sistēmas bojāeju" - vēlreiz, tas nav tikai Kūles galvā, vai tiešām vajag piemest bezgalīgus (ne tikai konservatīvo, bet arī ekon. liberāļu, libertāriešu, pat socdemokrātu) argumentus par to, ka vislielākais arguments pret pašu marksismu-ļeņinismu kā noteikta veida praksē iemiesotu filozofiju (piemēram, Altisērs, kādreiz arī Sartrs izceļ ļeņinisko Marksa lasījumu kā vienīgo konsekvento un nepieciešamo aktualizēto, praktisko, rīcības filozofiju domas vēsturē) - ir tieši tas, ka pati praktiskā realitāte to sagrāva un atcēla? T.i., komunisms ir revolūcija pret visu veco un apsiedošo, bet komunismu galu galā gāza revolūcija, kas vērsās pret stagnējošo un apspiedošo. Jo praktiski īstenotā proletariāta diktatūrā, kur vispilnīgākajā veidā pārvarēts nošķīrums starp domu un rīcību, varas maiņa ir gan praktiski, gan teorētiski neiespējama. Kūle argumentē šajās bērnu patiesību tipisko daudzkārt pārrunāto domu līnijās, bet tu, redz, neko nesaproti, nekas nav koherents un jēgpils, jo to taču raksta Kūle.

Eh, tik daudz vārdi jātērē par nebūtiskām, otršķirīgām lietām, lai piepiestu citiem kaut nedaudz padomāt par saviem aizspriedumiem un priekšspriedumiem, kuri traucē uztvert pasauli un normāli, vēsi lasīt tekstus. Hermeneitika!